Parasti rudens ir tas gadalaiks, ko īpaši nekad neesmu gaidījusi. Nesajūsminos par drēgno, lietaino un tumšo laiku. Bet šis rudens man iemācīja dzīvot citādāk. Pēc uzbrukuma septembra vidū mana iekšējā pasaule krasi izmainījās. Domāju, tieši niansēs. Ielās rādījos ļoti maz, jo mani bija pārņēmusi baiļu sajūta. Nopētīju katru garāmgājēju, vienmēr atskatījos. Arī piparu gāzes baloniņš atradās nevis somiņā, bet rokā. Bet cik tad ilgi dzīvosi tā, vieglāk nekļūs. Vienu brīdi šķita, ka depresija tūlīt būs klāt, bet grāmatas to aizbaidīja. Tās palīdzēja saprast, ka daudz lielāka vērtība ir labajam. Tiešām, ne pie kā laba nenovedīs mūžīgā čīkstēšana, cik slikti klājas, cik ārā auksts laiks un nauda kļūst aizvien mazāk… Tā varētu turpināt uzskaitīt negācijas. Bet… Tagad labprātāk pavadu laiku mājās, bet ne jau guļot dīvānā un skatoties televizoru. Parasti atvaļinājuma laikā iepirku grāmatas, ko lasīt. Visvairāk man tīk Paulu Koelju un Ričarda Baha grāmatas. Lasot laiks rit pavisam citādi. Lai gan tās ir viegli uztveramas, man parasti lasīšana ievelkas, jo esmu pievērsusies kādai domai vai vārdam. Gribēju arī jums uzrakstīt vienu no R. Baha gudrībām. “Vai nav savādi, cik daudz mēs zinām, ja vien pajautājam paši sev, nevis kādam citam?” Un tieši paturot šos vārdus prātā, esmu savu pasauli padarījusi mazliet pozitīvāku. Neskumstu par to, kā man nav, bet cenšos novērtēt to, kas ir.
