Demokrātiju esot radījuši grieķi, kad antīkajās polisēs valdīja patiesa tautas vara. Tiesa, padomju laiku skolās neaizmirsa uzsvērt, ka pie tautas netika pieskaitīti vergi, bet tikai mantīgās brīvo ļaužu kārtas.
Demokrātiju esot radījuši grieķi, kad antīkajās polisēs valdīja patiesa tautas vara.
Tiesa, padomju laiku skolās neaizmirsa uzsvērt, ka pie tautas netika pieskaitīti vergi, bet tikai mantīgās brīvo ļaužu kārtas. Uzreiz gan jāpiebilst, ka vergiem kalpošana saimniekiem tolaik bija vienīgā iespēja izdzīvot, un vairumā gadījumu vergturi nebūt nebija kādi despoti un briesmoņi, bet pildīja patriarhālas lielģimenes galvu funkcijas. Pat Kijevas Krievzemē kņazu galmos nereti verdzenes pildīja gan atslēgu glabātājas, gan saimnieka blakussievas uzdevumus, un gadījās, ka šādā blakuslaulībā dzimušais dēls vēlāk mantoja tēva titulu. Tāpēc der ielāgot, ka arī tā saucamā senā demokrātija (mums tuvākā Novgorodā) bija tikai sava laika atspulgs, kam tomēr jau iezīmējās dažas iezīmes, kas kopīgas ar mūsdienu Rietumu liberālo demokrātiju. Lai kādi būtu valsts pārvaldes modeļi, nekas labāks par demokrātiju neesot izgudrots.
Pirmskara Saeima un demokrātija
Cenšoties analizēt pašreizējo situāciju Latvijā, gribējās pārlasīt Edvarta Virzas grāmatu “Kārlis Ulmanis”, kurā autors demokrātijai veltījis šķietami iznīcinošu kritiku. Tomēr, ja gribam iedziļināties jautājuma būtībā, tad varam secināt, ka autors vēršas nevis pret demokrātijas principiem to ideālajā variantā, bet tikai pret to modeli, kāds starpkaru posmā noveda strupceļā parlamentāro iekārtu vispār. Un nebūs grūti lielo vairumu tā laika Saeimas negāciju saskatīt arī mūsdienu simtgalvainā iestādījuma darbībā. Un tieši tas mūs var interesēt visvairāk.
Patiesi, uz pasaules krīzes fona Latvijas Saeimas rīcība trīsdesmito gadu sākumā sasniedza destruktīvu raksturu, kas Virzam deva ieganstu izdarīt skarbu secinājumu: “Ne bads, ne mēris, ne karš, ne zemestrīce nav spējīgi kādu valsti tik ātri izpostīt, kā to spēj demokrātiskie principi, ja tie tiek par tās pārvaldīšanas principiem.”
Rakstniekam visvairāk derdzas tas apstāklis, ka Saeimā toni noteica seciāldemokrāti, kuriem attiecīgas pretenzijas ietvertas partijas nosaukumā. Saeimā teikšanu ieguva cilvēki, kuri tur iekļuva ar vairāksolīšanu, rezultātā: “Saeimas vadītās valdības bija ne valdības, bet vairākuma izpildkomitejas”.
Virza akcentē faktu, ka demokrātijas priekšrocības veikli mācēja izmantot gan blēži, gan mazākumtautības, gan vienkārši pašlabuma meklētāji. Tauta demokrātiem, pēc Virzas domām, bija tikai balsošanai derīgs pūlis, kurā sajaukti kopā “šķilti un perēti.”
Kārļa Ulmaņa attaisnošanai jāteic, ka viņš, būdams pieredzējis tautsaimnieks, jau laikus prognozēja ekonomiskās krīzes tuvošanos, par šo tēmu viņš izteicās savās grāmatās. “Var pienākt laiks, kad sviests kļūs tik lēts, ka jūs varēsit ar to smērēt ratu asis, un kviešu pūram būs tik maza vērtība, ka saulei vairs neatmaksāsies to apzeltīšana mūsu laukos”. Bet notika tā, ka Ulmani par to izsmēja, jo, lūk, proletariāts tad varēšot pirkt lētus produktus. Kad krīze patiešām sākās, zemnieki vairs nespēja atdot bankām kredītus, bet zemā pieprasījuma dēļ sāka bankrotēt uzņēmumi, atstājot “proletāriešus” vispār bez darba.
Ak, ja mēs prastu mācīties no vēstures!
Derīga salīdzināšana
Mūsdienās Saeimas darbā ieviesti daži uzlabojumi, piemēram, ar piecu procentu barjeru novērsta tā absurdā iespēja, ka parlamentā iekļūst politikāņi, kas faktiski pārstāv tikai paši sevi. Četru pirmo sasaukumu laikā deputātu sastāvs bija daudz raibāks, tāpēc tos, kas pārstāvēja sīkpartijas, valdību koalīciju veidotāji centās pavisam elementāri uzpirkt.
Bez tam, tagad demokrātija kā valsts pārvaldes forma ir pilnveidojusies visā pasaulē, kaut uzreiz jāteic, ka patiesi visas sabiedrības interesēs šis mehānisms darbojas tikai tur, kur nostiprinājusies lielāka saskaņa starp dažādiem iedzīvotāju slāņiem, piemēram, kā Šveicē vai Dānijā. Latvija vēl šo zemju skaitā neietilpst, jo atrodamies it kā pārejas periodā. Un Ulmanis to konstatēja jau 1918. gadā, ka latviešu sabiedrībā raksturīga ķildošanās un interešu konflikti. Savukārt Virza par agrāko Saeimu raksta: “Tautības ideju ievēroja tikai minoritātes, kuras ļoti izveicīgi izmantoja latviešu deputātu pieķeršanos demokrātisma dogmai”. Bet vai tad mūsdienu Latvijā notiek citādi? Visi, kuri sūdzas par nepilsoņu nepanesamo dzīvi, kuri kūda krievu skolēnus sacelties pret likumu, ļoti veikli manipulē ar demokrātijas un cilvēktiesību saukļiem, kamēr latvieši paši gatavi gandrīz vai atvainoties “cietēju” priekšā.
Un vēl: “Tā (demokrātija) ir materiālistiska mācība, kas, ar ideālismu segdama, slēpj sevī viszemāko mantas kārību un nodevību”. Vai vispār šādu secinājumu, ja gribam to attiecināt uz mūsdienām, ir vajadzīgs komentēt? Ja pirms kara “mantas kārību” mērīja dažos tūkstošos, tad tagad figurē miljoni — tā vienīgā atšķirība.
Un vēl viena atziņa, ko savā grāmatā citējis Virza. Var jau spriest, ka mūsdienās visu iespējams importēt, bet Ulmaņa vārdus tomēr der vismaz uzklausīt: “Nekad un nekur nekāds ļaunums nav cēlies, ja zemnieks ir varējis saņemt saimnieciski taisnīgas cenas, bet gan otrādi: katra tauta, kas to zemniekam liegusi, ir ietekmējusi savas bojā iešanas sākumu.”
Par nākamību runājot
Nav apstrīdams fakts, ka mūsdienu demokrātija, kas balstās uz liberālisma idejām, ir spiesta attīstīties sinhroni ar citām zemēm. Ne vairs tikai Saeima regulē likumus, bet daudzkārt mūsu simts “gudrajām galvām” jāievēro Eiropas Savienības ieteikumi, Rīgā likumi jāpieskaņo Briseles regulām. Tas stipri ierobežo mūsu “tūtiņdreijeru” pašdarbību. Ja arī mūsu dzīvē pārāk daudz negāciju, tad jāpiemin arī ilgās okupācijas sekas, kas pilnībā iznīcināja iekopto tradīciju pēctecību. Virza raksta par sentēvu zemes gara izjūtu, kas ir dievišķs jēdziens. Zemes garu izjūt tikai tas, kurš savu tēva novadiņu turējis svētu cauri paaudzēm. “Katra īsta tauta, ja tā turas pie sava zemes gara, ir daudz stiprāka par tās iedzīvotāju skaitu, un uzvarēta tā uzvar.” Citviet Virza pareizi atzīst, ka jebkurā tautā visnoturīgākā ir tā kārtība, kas ļaužu apziņā saglabājas nerakstītā veidā. Atliek piebilst, ka padomju okupācijas pusgadsimts centās iznīcināt tieši šo kārtību, tāpat kā izpratni par ieraduma tiesībām, ko latvieši iznesa cauri svešu baronu kundzības gadsimtiem.
Patiesi, ir grūti atjaunot tikumus un kārtības izpratni, ja sajaukta ir visa nācijas dzīvā spēka bāze. Bet vēl sliktāk, ja haosa veicināšanā piedalās gan Saeima, gan tiesu sistēma, gan augstākā ierēdniecība. Sevis mierinājumam varam tikai atsaukties uz gudrā vācieša Bismarka vārdiem: “Mēs nevaram pasteidzināt augļu nogatavošanos, turot zem tiem degošu lampu.
