Neaizmirst arī pēc trijiem gadu desmitiem

Viņam vienmēr būs 39…  Arī šogad, kad vienaudži svin 70 gadu jubilejas. Tā par savu jaunāko brāli, Smiltenes mākslinieku, dzejnieku un skolotāju Aldi Štelcu (1952–1992)  teic viņa māsa Silvija Dorša.

Aldim Štelcam 70 gadi būtu apritējuši šogad 15. augustā, ja vien pirms trijiem gadu desmitiem, īsi pirms viņa 40. dzimšanas dienas, ļauna, nedziedināma slimība nebūtu nežēlīgi pārrāvusi dzīves pavedienu.

Smilteni ar mākslu pacēla augstā līmenī

Alda Štelca 70. dzimšanas dienu sagaidot un pateicoties dzimtas jaunajai paaudzei, tās finansiālajam un radošajam ieguldījumam, ir izdota viņa mākslas darbu fotoreprodukciju un dzejas grāmata “Es esmu mākslinieks”. Tas ir autora tuvinieku dāvinājums. Grāmatas sastādītājs un foto reprodukciju autors ir Reinis Doršs. Literāri konsultēja un dzejoļus apkopoja Silvija Dorša.

Grāmatas atvēršanas svētki un Alda Štelca piemiņas vakars ar moto “Dzeju es gribu uzgleznot” notika 18. augustā Smiltenes kultūras centrā, uz lielās zāles skatuves.

“Necerēju, ka atnāks tik daudz cilvēku. Jaunā paaudze jau Aldi nezina,” patīkami pārsteigta par to, ka smiltenieši arī pēc 30 gadiem atceras Aldi Štelcu un viņa devumu Smiltenei, teic mākslinieka dzīvesbiedre, smilteniete Gunta Štelce.

Viņa visu šo laiku glabājusi ne tikai Alda gleznas, kuras varēja apskatīt piemiņas pasākumā, bet arī dzejoļus, kas tagad ir apkopoti un pirmo reizi izdoti grāmatā (interesenti grāmatu “Es esmu mākslinieks” var iegādāties, sazinoties ar Guntu Štelci).

Uz Alda Štelca piemiņas pasākumu ieradās arī cilvēki, kuri personīgi pazina mākslinieku.

“80. gados Aldis ar Mākslas dienām pacēla Smilteni ļoti augstā līmenī. Uz šejieni brauca tādi slaveni mākslinieki kā Džemma Skulme, Jāzeps Pīgoznis, Juris Petraškevičs, Ilmārs Blumbergs un citi,” atceras smiltenietis Jānis Līkans. 1978. gadā viņš sāka vadīt Smiltenes ceļu un tiltu būves uzņēmumu “8 CBR” un uzaicināja Aldi Štelcu strādāt par uzņēmuma mākslinieku. Alda gleznas arī mūsdienās var redzēt “8 CBR” biroja ēkas kabinetos.

“Aldis bija cilvēks ar mākslinieka dvēseli. Sākumā mēs pat nezinājām, ka viņš ir arī dzejnieks. Tas atklājās tikai pēc tam, kad kādu laiciņu jau bijām kopā strādājuši. Atceros – kad Aldis rīkoja mākslas konkursus, man kā uzņēmuma priekšniekam tolaik bija obligāti jābūt vērtēšanas komisijā. Tad nu Aldis man pa klusam izstāstīja, kas gleznās ir domāts, bet piekodināja: “Par kuru balsosi, izvēlies pats”,” smaidot atceras Jānis Līkans.

Alda Štelca atceres pasākumu viņš vērtē atzinīgi. Bijis patīkami satikt un arī atpazīt mākslinieka tuviniekus, kuri nav ilgi redzēti.

Alda Štelca devumu Smiltenei un tās sabiedrībai labi atceras arī citi vecākās paaudzes smiltenieši, arī ārste Ilze Kumsāre. Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas galvenais ārsts 80. gados bija Jānis Krūmals, kopā ar savu dzīvesbiedri ārsti Ilzi Krūmalu viņš atbalstīja Alda Štelca vēlmi Smiltenē veidot mākslas telpu. Smiltenes poliklīnikas pagrabstāva zālēs regulāri tika atklātas izstādes, viesojās slaveni mākslinieki, tika lasītas lekcijas par mākslu.

“Tas viss notika ārkārtīgi dzīvi un organiski – tā, kā tam vajadzētu būt. Māksla Smiltenē toreiz bija kalngalos. Tā bija Alda lielā ietekme, viņa pirksts. Viņš mācēja sapulcināt cilvēkus, kuriem arī tas interesēja. Alda pāragrā aiziešana Smiltenei bija zaudējums,” teic Ilze Kumsāre, kurai ik dienu par Aldi Štelcu atgādina viņa glezna dzīvoklī pie sienas.

Dvēseles daļiņa palikusi akvareļos un dzejā

Aldis Štelcs ir dzimis un izaudzis Salacgrīvā. Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā un ieguvis Pedagoģijas nodaļas diplomu ar gleznotāja kvalifikāciju – vienīgais no nodaļas 1975. gada absolventiem.

Jau studiju laikā, Smiltenes mūzikas skolas direktora Arta Kumsāra uzrunāts, Aldis strādāja par pedagogu skolā izveidotajā bērnu vizuālās mākslas studijā. Pēc obligātā karadienesta atgriezās Smiltenē, mācīja zīmēšanu Smiltenes skolās, bet no 1979. gada viņa pamatdarbs bija mākslinieka pienākumi uzņēmumā “8 CBR”.  

Līdzgaitnieki atceras, ka Aldis  aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, blakus citām aktivitātēm kopā ar domubiedriem veidojot pilsētas mākslas telpu. Smiltenē tika organizētas lieliskas izstādes, Mākslas dienas, tikšanās ar māksliniekiem, konkurss un plenērs “Cilvēki un ceļi”, kas viss kopumā padarīja Smilteni par vienu no Vidzemes mākslas centriem.

“Mēs, Alda tuvinieki, ar pateicību domājam par smilteniešiem – toreizējo “8 CBR” direktoru Jāni Līkanu, ārstiem Ilzi un Jāni Krūmaliem, mūzikas skolas direktoriem Arti Kumsāru un Tāli Veismani, kultūras nama direktori Veltu Kalveli, darba kolēģi Māru Gāli un daudziem citiem domubiedriem, kurus patiesi interesēja māksla un mākslas dzīves attīstība Smiltenē. Dziļi dvēseliska bija Alda attieksme pret viņa būtībai nozīmīgajām radošajām izpausmēm – glezniecību un dzeju. Daudzi Alda akvareļi ir kā dzeja, un, daudzus viņa dzejoļus lasot, gara acīm skaties gleznā,” teic mākslinieka māsa Silvija Dorša, piebilstot, ka brālis dzeju rakstīja jau skolas laikā.

Alda Štelca tuvinieki teic lielu paldies Smiltenes kultūras centra kolektīvam par atsaucību un ieinteresētību mākslinieka atceres pasākuma sarīkošanā, gaumīgo un skaisto skatuves noformējumu un labo apgaismojumu. “Aldim būtu paticis. Kad viņš iekārtoja izstādes, tad  vienmēr skatījās, lai būtu labs apgaismojums  un labi izskatās. Tas viņam bija svarīgi,” uzsver Gunta Štelce.

— Sandra Pētersone