Svētdien Smiltenes pensionāru klubiņā uz pāris stundām uzradās krodziņš, kurā saimniekoja jautrā Katrīna (Māra Jansone) un viņas priekšstrādnieks Taizelis (Jāzeps Puksts).
Svētdien Smiltenes pensionāru klubiņā uz pāris stundām uzradās krodziņš, kurā saimniekoja jautrā Katrīna (Māra Jansone) un viņas priekšstrādnieks Taizelis (Jāzeps Puksts).
Tas vēl nebūtu nekas, taču todien tur apgrozījās arī smalkas dāmas un strādīgas sievas, apsējušās ar cakainiem, izšūtiem un vēl visvisādiem priekšautiem jeb skotelēm un šircēm. Neatpalika arī sarīkojuma vadītāja Biruta Žurovska. Viņas skotele noderētu darba meklētājiem Īrijā, jo uz tās uzzīmēta Latvijā populārās šampinjonu audzēšanas zemes karte.
Pensionāru klubiņš pirmo reizi pēc savas dalībnieces Ārijas Drones ierosinājuma rīkoja priekšautu parādi. Tā izvērsās par teatralizētu uzvedumu ar tautasdziesmu skaitīšanu, dziedāšanu un dejošanu.
“Vasarā pie manis ciemos atbrauca draudzene no Rīgas. Arī viņa darbojas pensionāru klubiņā un stāstīja, ka tur taisot priekšautu, cepuru un šaļļu parādes. Ierosināju ko līdzīgu sarīkot arī pie mums,” atceras Ā. Drone.
Arī idejas autore piedalījās priekšautu parādē, rādot astoņus savējos un meitas Guntas šūtus priekšautus. Ā. Drone mājās priekšautu nēsā katru dienu.
“Bez priekšauta virtuvē var viegli nosmērēt kleitu, nejauši tai pieķerot ar roku. Priekšautu sienu arī vasarā, strādājot dārzā,” viņa stāsta.
Priekšautu parādi svētdien ievadīja pensionētās mājturības skolotājas Valijas Nadziņas stāstījums par šā apģērba vēsturi. “Priekšautu Latvijā sāka lietot 19. gadsimtā. Tas bija sieviešu apģērba neatņemama un interesanta sastāvdaļa. Saskaņā ar tautas tradīcijām katrai sievietei bija no četriem līdz sešiem priekšautiem, bet čaklākām — pat 12 un vēl vairāk,” stāsta V. Nadziņa.
Mūsdienās sievietes priekšautu lieto reti, atzīst aptaujātās smiltenietes, arī pensionāre Maija Zariņa. Viņa uz parādi ieradās ļoti rūpīgi sagatavojusies, kā ceļmalas krodziņa “Kikerigū!” saimniece — spilgti dzeltenā priekšautā, uz kura uzšūts sarkans gailis.
Līdzi saimniece bija paņēmusi pašas gatavotus salātus dzeltenā traukā un cienāja dalībniekus un skatītājus. “Ja ir firma — ceļmalas krodziņš —, tad vajag arī salātiņus. Pagatavoju tos no vārītas olas, vistas gaļas, tomāta un siera. Dekorēju ar olu un papriku. Vēl līdzi paņēmu pašas gatavotas medaļas un izdalīju atnākušajiem, lai viņiem paliktu atmiņa no šā pasākuma,” stāsta M. Zariņa.
