Sestdien augstskolā kursā Televīzijas dokumentārā filma skatījāmies filmu “SibĪrija”. Tas ir stāsts par 12 latviešiem Īrijā. Kāds no jums to jau noteikti ir redzējis. Es skatījos pirmo reizi. Lielos vilcienos satura ziņā filmas veidotāji svārstījās par visu un neko. Nebija īsti saprotams tās kodols. Tā kā neesmu kritiķe, negribu izteikties, cik acis dotu šai filmai. Tomēr aizdomāties man lika 12 varoņi jeb latvieši, kas pelna naudu Īrijā. Dažāda vecuma un rakstura tautieši devušies uz ārzemēm, lai beigtu eksistēt Latvijā un sāktu dzīvot normāla cilvēka dzīvi. Viņiem bija darbs, algu maksāja regulāri, paēduši bija, apģērbti arī. Visi kopā īrēja pieklājīgu māju (diezin vai Latvijā, ko tādu varētu atļauties). Tomēr kaklā iemetās sāpīgs kamols un acīs sariesās asaras, kad sāka skanēt dziesma no filmas “Sprīdītis”. Tieši tajā momentā rādīja katru no latviešiem. Patiesībā viņu acis bija skumju pilnas. Tāpat kā manējās. Godīgi sakot, vairs neticu, ka kādam no augtsāk stāvošajiem rūp mūsu cilvēku likteņi. Ne viņus uztrauc tas, ka vēl aizvien turpinās latviešu došanās peļņā uz Īriju, Lielbritāniju, Norvēģiju un citām valstīm. Ne arī kāds vairs cenšas darīt kaut ko lietas labā, lai sauktu mūsējos atpakaļ uz dzimteni. Ak, jā! Pirms pāris gadiem to centās darīt Kastēna kungs, bet tālāk par melniem burtiem uz baltas lapas netika. Tā vien gribas domāt, ka nākotnē jociņš par pēdējo latvieti, kuram jāizslēdz gaisma lidostā, varētu piepildīties. Diemžēl.
