Līnai bija 18 gadi, kad viņa kopā ar vēl deviņām meitenēm, Rīgas šuvēju arodskolas absolventēm, ieradās Smiltenē, sēžot smagās automašīnas kravas kastē. Bija 1959. gada 22. jūlijs.Jaunietes jau gaidīja darbavietā, tieši togad uzceltajā jaunajā sadzīves pakalpojumu kombināta ēkā. Tur Līna Fjodorova strādā joprojām – visus 50 gadus.Viņai paveicās. Liktenis vai apstākļu sakritība bez vecākiem uzaugušajai meitenei iedeva drēbnieces profesiju, kas izrādījās sirds aicinājums. Toreiz Jelgavas bērnunama audzēkņiem, arī Līnai, nebija izvēles. Visiem zēniem pēc pamatizglītības iegūšanas nācās mācīties par galdnieku, meitenēm – par drēbnieci vai šuvēju.Tāda uzspiesta pavēle attaisnojās reti. No deviņām meitenēm, kas kopā ar Līnu atbrauca uz Smilteni, itin drīz pakalpojumu kombinātā viņa palika vienīgā. Darbs padevās. Čaklā, rūpīgā šuvēja vairākkārt saņēma Goda rakstus par labu darbu.Šuva galifē un citas bikses“Ja nepatiktu drēbnieces arods, tad es jau sen būtu projām. Taču man pat domas nebija meklēt citu darbu, jo neko citu neprotu, kā tikai šūt. Nevaru sevi iedomāties par šoferi vai grāmatvedi,” pasmaida Līna Fjodorova. Iespējams, ne viens viens smiltenietis, lasot šo rakstu, atcerēsies viņas šūdināto tērpu.Nu jau Līna ir pensionāre, taču joprojām strādā ēkā, kur atradās viņas pirmā darba vieta. Tagad šūšanas darbnīca aizņem tikai vienu telpu lielajā divstāvu namā Smiltenes centrā. Padomju laikā tas viss bija sadzīves pakalpojumu kombināts. Līnai kopā ar vēl četrām meitenēm ierādīja darbu drēbnieku galā, kur šuva vīriešu uzvalkus. “Strādājām uz pasūtījumu. Vajadzēja pildīt plānu. Darba bija tik daudz, ka nespējām tikt galā. Cilvēki gaidīja rindā. Visādiem vīriešiem šuvām – resniem, tieviem. Uzvalkus šuvām, vējjakas. Vienu laiku modē bija galifē bikses (cieši pieguļ apakšstilbiem un ceļgaliem, bet augšpus tiem sānos ir paplatinātas – redakcijas piezīme),” atceras Līna. Smalkākus uzvalkus kungiem šuva no dārgākiem audumiem. Līna vēl tagad atceras to nosaukumu: “Staicele” un “Laimdota”. Padomju laikā veikalos apģērbu izvēle bija ļoti pieticīga. Veids, kā izvairīties no pelēkas masveida produkcijas valkāšanas, bija apģērbu uzšūt.Smiltenes sadzīves pakalpojumu kombinātā pirmajā stāvā bija kase, kur klients izstāstīja par savām vēlmēm. Tad viņa sapni sāka piepildīt piegriezēji, pēc tam – šuvēji vai drēbnieki. Pati iztika bez kažoka“Klienti bija labi. Dažreiz bikses uzšuvu pat bez laikošanas,” Līna uzslavē vīriešu prasmi skaidri izstāstīt, ko viņi vēlas.Kad viņa sāka strādāt kombinātā, drēbnieku pusē par piegriezēju strādāja Voldemārs Beķeris, bet šuvēju pusē, kur darināja tērpus sievietēm, – Leontīne Rubene, smilteniešu novadnieka Ojāra Rubeņa mamma.Vēlāk mainījās gan piegriezēji, gan priekšnieki. Mainījās arī apģērbu mode un pasūtījumi. Interesanti bijis šūt kādam kooperatīvam trušādas kažokus. “Trušādas veda ar maisiem. Sestdienās, svētdienās kopā ar vēl vienu šuvēju nācām uz darbu, lai varētu nopelnīt. Ja mēnesī uzšuva sešus kažokus, sanāca laba alga,” atceras Līna.Šūt kažokus viņa mācījās kursos vienā no Rīgas fabrikām. Bija smiltenietes, kuras varēja atļauties pasūtīt kažokus no lapsas vai bebra ādām. Bebrādas kažoki bijuši smagi. Pēc tam no adatas turēšanas šuvējai sāpēja pirksti. “Uzšūt kažoku ir liels darbs. Nevar ādu griezt ar šķērēm, jo tad var sabojāt spalvu, un tā iet pa gaisu. Tāpēc jāņem speciāls nazis vai žilete,” aroda iemaņas atklāj drēbniece.Sev pašai Līna kažoku šūdināt negribēja. Gribēja iepriecināt vedeklas, bet iecere neizdevās. Darbs un ģimene – galvenaisTagad cilvēki uzmeklē šuvējas ne tikai tad, kad vajag jaunu tērpu. Itin bieži klienti lūdz pāršūt vai salabot lietoto apģērbu veikalos nopirktu apģērbu.Līna smej, ka sevi un ģimeni biežāk apģērbj, iepērkoties veikalos, nevis kaut ko uzšujot. “Sev jau nav laika. Vīram arī gatavu uzvalku nopirkām.”Darbs un ģimene – vīrs Mihails, dēli Andrejs un Viktors un pieci mazbērni – ir Līnas dzīves galvenie balsti. Tomēr, lai iekārtotu dzīvi, viņai jaunībā viegli neklājās, jo pašai par sevi bija jādomā. Ierodoties Smiltenē, nācās dzīvot kopmītnē, kur vienā istabiņā saspiedās pieci cilvēki.Nebija ne vecāku, ne māsu vai brāļu, kuri palīdzētu. Līna dzimusi Baltkrievijā. Tēvs krita Otrajā pasaules karā. Māte nomira sirds kaites dēļ, kad meitenei bija seši gadi. Mammas māsa tolaik dzīvoja Latvijā un ievietoja bāreni Jelgavas bērnunamā. Bērnībā bez vecāku mīlestības palikusī Līna ļoti novērtē ģimenes siltumu un cenšas tādu dot saviem bērniem un mazbērniem. Divas mazmeitas dzīvo Baltkrievijā, tāpēc vecmāmiņai sanācis, viņas apciemojot, uz brīdi atgriezties savā dzimtenē. Līna priecājas, ka arī pensijas gados vēl var strādāt darbu, kas patīk. “Cik nopelnu, nopelnu. Man jau ir pensija, bet citām šuvējām bērni vēl jāskolo,” viņa raizējas par kolēģēm.Savukārt pati kopā ar dzīvesbiedru brīvajā laikā dodas uz mežu sēņot un ogot, lai iekrātu kādu latu un atbalstītu savējos. Līna no savas bērnības zina, cik smagi ir tad, ja pasaulē esi viens pats un nav neviena, kas palīdzētu.
PAR LĪNU FJODOROVU
Ausma Avotiņa, šuvēja – piegriezēja: – Kopā strādājam no 1975. gada. No Līnas esmu savā darbā daudz ko iemācījusies. Viņa ir kārtīgs darbarūķis un ļoti dāsns cilvēks, it īpaši pret bērniem un mazbērniem. Visu cenšas atdot apkārtējiem, mīļajiem cilvēkiem, bet sevi atstāj ēnā.Līna šuj daudz ko, arī uzvalkus un kažokus. Apbrīnas vērts ir tas, ka viņai joprojām, jau daudzus gadus ir savs klientu loks. Viņa prot tik perfekti salāpīt džinsu bikses kā neviens. Prot pieskaņot diedziņu un rūpīgi nostrādā vīles. Tas ir ļoti darbietilpīgs process, un skumji, ka alga tam neatbilst. Esmu ievērojusi, ka Līna nekad nežēlojas, ja viņai kaut kas sāp. Mēs atnākam uz darbu un citreiz čīkstam par savām kaitēm. Viņa savas sāpes patur sevī.
