Valkas ģimnāzijas vēstures skolotāja Ira Silāja ir no tiem pedagogiem, kuri pastāvīgi paši vēlas mācīties un iegūt vairāk zināšanu, lai pēc tam tās nodotu audzēkņiem.Viņa uzskata, ka skolotāja prestižs sabiedrībā būs tik liels, cik lielu pats pedagogs to pratīs uzturēt. Nekāda valdība vai kas cits to nevar ietekmēt.Savu redzesloku un pieredzi vēstures pasniegšanā skolotāja ir paplašinājusi starptautiskos pedagogu mācību pasākumos gan Turcijā, gan šovasar Anglijā.Jābūt uzņēmībai un drosmeiI. Silāja uzskata, ka jābūt ieinteresētībai, uzņēmībai un nedaudz drosmei, tad zināšanu tālākā apguvē iespējams izmantot arī Eiropas Savienības fondu finansējumu. “Pērn augustā es uzrakstīju projekta pieteikumu Beļģijas izglītības programmai “Pestaloci”, lai nokļūtu uz vēstures pasniedzēju kursiem Turcijā. Man braucienu apstiprināja, un nedēļu pavadīju Antālijā, kur ļoti daudz ieguvu, satiekoties ar kolēģiem no vairākām Eiropas valstīm. Kursu tēma bija “Mūsdienīgas vēstures mācīšanas metodes”. Guvu apstiprinājumu tam, ka arī mūsu skolā mācīšana rit pēc jaunākajiem standartiem, izmantojot gan vēsturiskus avotus, gan modernas tehnoloģijas. Tomēr sapratu arī to, ka būtiskākais trūkums šādos kursos ir ierobežotās valodas zināšanas. Nolēmu atrast vēl kādu iespēju, lai varētu iegūt papildu zināšanas vēstures metodikā un vienlaikus paplašināt angļu valodas zināšanas. Par tādu izvēlējos Eiropas Comenius projektā iekļauto programmu “Grundtvig”. Uzrakstīju pieteikumu un šovasar nokļuvu Dienvidanglijā, kur Portsmutā nedēļu notika kursi vēstures skolotājiem. Mums bija iespēja skolās piedalīties arī vēstures stundās,” stāsta I. Silāja.Jāprot domāt un analizētSkolotāja uzskata, ka dažās Eiropas valstīs vēstures mācīšanas metodika ir līdzīga Latvijā praktizētajai, atšķirības ir tikai Anglijas skolās. “Vairāk iznāca būt kopā ar kādu vēstures skolotāju no Francijas. No sarunām ar viņu sapratu, ka Francijā vēsturi māca tāpat kā pie mums. Ir noteikts standarts, programma, uz kuras pamata izstrādā eksāmena jautājumus. Savukārt Anglijā izglītības sistēma ir citādāka. Tur vēsturi nemāca hronoloģiskā secībā, bet praktizē tā saucamo problemātisko mācīšanu. Ja skolotājs, piemēram, vēlas kādu jautājumu dziļāk izpētīt, tad viņš skolēniem piedāvā pie tā strādāt ilgāku laiku. Pedagogs pats var izvēlēties, cik stundas kādai tēmai viņš veltīs. Man, to uzzinot, radās jautājums, kā tādā gadījumā var nokārtot eksāmenu. Izrādās, ka vēsturē vispār Anglijā galveno uzmanību nevērš uz faktu un notikumu iegaumēšanu, bet uz skolēna prasmju attīstīšanu, balstoties uz kādu konkrētu vēstures vielu. Viņiem jāprot rīkoties ar dokumentiem un no tiem izdarīt pašiem savus secinājumus. Arī eksāmens balstās uz šādu prasmju, nevis tik daudz zināšanu pārbaudi. Turklāt Anglijā nav atsevišķi eksāmeni vēsturē. Tie ir integrēti, kuros iekļauti arī vēstures avoti, kas jāprot izmantot un analizēt,” stāsta I. Silāja. Viņa piebilst, ka avotu prasmes izkopšana darbā ar avotiem nav jaunums arī Latvijā. “Arī mēs savā skolā mācām bērnus strādāt ar vēstures liecībām un dokumentiem. Mani iepriecināja tas, ka redzēju – mūsu metodika maz atšķiras no Rietumos izmantotās,” apliecina skolotāja. Mēs neesam pasaules nabaI. Silāja ievērojusi, ka attīstīto valstu vēstures vielā Latvijai nav ierādīta vieta, vai arī tā ir ļoti maza. “Labākajā gadījumā tiek pieminēts Baltijas reģions kopumā, turklāt saistībā ar lielvalstu vēstures apskatu. Piemēram, satiekoties ar vēstures skolotājiem no Spānijas, pārliecinājos, ka lielai daļai vispār nav nekāda priekšstata par Latviju. Tad es rādīju viņiem mūsu valsts pasi un skaidroju, kas mēs esam un kur mēs esam,” saka I. Silāja.Pēc viņas domām, akcentu uzlikšana uz svarīgākajām vēsturiskajām tēmām atkarīga arī no attiecīgās valsts ģeogrāfijas. “Te jāmin kaut vai Otrā pasaules kara tēma. Mēs, runājot par šo karu, Rietumus pieminam ļoti vispārīgi, bet lielāku uzmanību pievēršam Austrumu frontei, jo tā visvairāk skāra mūs. Savukārt Eiropas valstīs vairāk pēta notikumus Rietumu frontē,” savos novērojumos dalās skolotāja.Vēstures pasniedzēja pozitīvi vērtē to, ka Anglijā skolās lielu vērību pievērš patstāvīgajam darbam stundās. Skolotājs sniedz tikai ievadu kādas vielas izpētē. Pēc tam bērni paši meklē atbildes uz jautājumiem. “Protams, tas prasa arī no paša skolotāja papildu sagatavošanos, jo jāizstrādā uzdevumi un jāzina, kā veikt patstāvīgā darba vērtēšanu, bet tas ir ceļš, pa kuru jāiet arī mums,” uzskata I. Silāja.Skolotāji par dzīvi nežēlojasAnglijā skolotāja prestižs sabiedrībā ir augsts. “No redzētā sapratu, ka tur pedagogi ir labi nodrošināti. To var spriest kaut vai pēc tā, ka skolās par pedagogiem strādā ļoti daudz vīriešu. Tas nozīmē, ka vīrietis kā ģimenes apgādnieks acīmredzot var nodrošināt ģimeni. Turklāt pedagogi darbā nav pārslogoti. Viņiem ir pietiekami daudz laika sagatavoties stundām. Mums nebija sarunu par pedagogu atalgojumu, un es arī nedzirdēju žēlošanos par sliktu valdības attieksmi pret izglītību. Varbūt šo prestižu uztur arī tas, ka kļūt par pedagogu nav nemaz tik vienkārši. Prasības ir stingras. Nākamajam pedagogam jānokārto īpaši skolotāju eksāmeni, turklāt tos nav vienkārši nolikt. Jābūt labam sagatavotības līmenim. Pirmie trīs darba gadi skolā pasniedzējam ir pārbaudes laiks. Kad tas beidzas, viņš vēlreiz kārto eksāmenu un tikai tad iegūst pedagoga kvalifikāciju,” stāsta I. Silāja.Daudz kas atkarīgs no pašiemRunājot par pedagogu prestižu Latvijā, skolotāja uzskata, ka zināmā mērā tā ir arī pašu skolotāju problēma. “Daudz kas atkarīgs no tā, kā mēs paši sevi pasniedzam – vai kā nospiestus vai pašcieņas pilnus cilvēkus. Tas, ka valdība varbūt manu darbu pienācīgi nenovērtē ar algu, nemazina manu vērtību. Es zinu, ko es varu un protu, tādēļ es eju skolā ar zināmu pašvērtības apziņu. Patiesībā, kas tad mūsu kā skolotāju vērtību cels, ja ne mēs paši. Vismaz man šajā darbā labums ir tāds – tiklīdz ieeju klasē, es visas sadzīves problēmas aizmirstu un atstāju aiz durvīm. Tas ir pilnīgi neapzināti. Kamēr esmu skolā, es strādāju un citu domu man nav. Tas ir šī darba labums, ka, to darot, viss pārējais aizmirstas,” stāsta I. Silāja.Par savu ieguvumu no redzētā Anglijā skolotāja uzskata gūto pieredzi cilvēcisku attiecību uzturēšanā starp pedagogiem un audzēkņiem. “Man ļoti patika šīs dabiskās un cilvēcīgās attiecības. Tā bija patiesa un neuzspēlēta uzmanība citam pret citu. Ja mēs savā sabiedrībā to tā prastu, tad varbūt arī dzīve neliktos tik smaga. Manī ir radušās vairākas idejas, kā dažādot savu darbu. Turklāt pieredzētais Anglijā mani iepriecina arī tādēļ, ka mēs pedagoģijā neko daudz neatpaliekam no Eiropas,” apliecina skolotāja.I. Silāja pedagoga darbu uzskata par radošu, bet strādāt radoši nozīmē pastāvīgi arī sevi pilnveidot un mācīt bērnus tā, lai viņiem mācību priekšmets nešķistu kā sastindzis senu notikumu klāsts. “Es cenšos tā strādāt, lai skolēni varētu atbildēt uz jautājumu: “Kādēļ mums šodien vajadzīgs tas, ko mācāmies vēsturē?” Ne jau velti saka, ka no vēstures jāmācās. Ja jaunieši dzīvē ievēros šo mācību, pratīs pieņemt pareizus lēmumus, tad mūsu darbs nebūs veltīgs,” atzīst I. Silāja.
