253. turpinājums. Tikpat nemanot visiem piepulcējās kāds šinelī ģērbies gara auguma vīrs, kura izskatā uzreiz piesaistīja inteliģentā seja.
253. turpinājums
Tikpat nemanot visiem piepulcējās kāds šinelī ģērbies gara auguma vīrs, kura izskatā uzreiz piesaistīja inteliģentā seja. Arī viņš prasīja pēc vāciešiem, bet saimnieks skaidrā krievu valodā paskaidroja, ka pēdējais fricis aizbrauca pirms trim stundām.
— Te taču mūsējie! Stājieties visi rindā pēc piena, nevajag drūzmēties! — iepriecināts par saimnieka krievisko runāšanu, savus karavīrus norīkoja komandieris. Pats izvilka no kabatas majora uzplečus un tādā veidā stādījās saimniekam priekšā. Zīmotnes viņš ielicis kabatā tāpēc, ka vācu snaiperi īpaši meklējot virsniekus.
Norīkojis izlūkus, majors iegāja virtuvē un pie lielā ēdamgalda sāka cilāt kartes un papīrus. Drīz nāca arī sakarnieki ar stiepļu spoli uz muguras, viņi sāka rīkoties ap pagrabiņu. Radās zināma drošības sajūta, jo gribējās cerēt, ka varas maiņa būs notikusi bez šaudīšanās un dedzināšanām. Saimnieki nolēma, ka vēl stundiņa līdz vakaram, tāpēc nedaudz jāpagana govis, tiesa, turpat kūtsgala zālītē. Kaņepju jaunkundze ar grāmatu rokās nostājās ielejiņā, lai neļautu lopiem aiziet pārāk tālu no kūts, bet es uzsēdos uz ganceļa kārtīm iepretī otrajiem “Pluņķiem”. Drīz sāku garlaikoti skatīties ozola zaros, kas līdzīgi milzu vēdeklim sniedzās pāri visam ceļam. Pēkšņi ievēroju, ka zari pilni ar skaistām zīlēm. Viens divi — nostājos uz žoga, aizsniedzu apakšējo zaru, un augšā biju. Zari stiepās paralēli zemei, tāpēc varēju ērti pa tiem staigāt pilnā augumā. Nostājos tieši virs ceļa vidus un šķinu ozolzīles, kad pilnīgi negaidīti parādījās vairākas smagās automašīnas, kas, putekļus saceldamas, drāza Bērza virzienā. Cita aiz citas veselas sešas, visas pilnīgi vienādas. Es pavisam draiskā prātā sāku mest pa zaļganīgā brezenta pārsegiem ar zīlēm, bet šī rotaļa man ātri pārtrūka, jo mašīnas jau joņoja garām lielajam šķūnim. Paraudzījies, ka vairāk nekas nebrauc, aizgāju pa zaru līdz tievgalim, ieķēros lokanākā galotnītē un kā ar izpletni nolaidos zemē. Tūdaļ diebu uz pagalmu, lai vēstītu savu novērojumu. Tur jau vienkopus bija sapulcējušies gandrīz visi mājas iemītnieki, pienāca arī majors. Neviens nebija manījis, ka mašīnas jau visas izkārtojušās gar mežmalu, kas uz rieta blāzmas fona izskatījās gluži melna. Un tad pēkšņi sākās neparasta dūkšana, bet uz tumšās meža sienas iezīmējās sarkani uzplaiksnījumi, kas nenodzisa, bet cēlās gaisā kopā ar melnām ēnām, kas augstāk, jau uz dziestošo debesu fona, kļuva it kā caurspīdīgākas. Dīvainā dūkoņa pieņēmās spēkā, pārvēršoties daudzbalsīgā gaudojienā, bet tūdaļ atkal no tikko redzamajām mašīnām cēlās gaisā jaunas ēnas ar sarkanām liesmām, līdz visa pamale piepildījās ar nepārtrauktu rūkoņu un krācieniem, jo otrpus mežiņam jau cēlās pret debesīm eksploziju netīri melnā siena, aizsedzot pēdējo vakarblāzmas atspīdumu. Krievu karavīri notiekošajā raudzījās ar sajūsmas pilniem skatieniem, jo arī daudzi no viņiem pirmoreiz redzēja tik tuvu darbojamies slaveno “katjušu”, vienu no baisākajiem Otrā pasaules kara ieročiem. Zalves sekoja cita citai, un tas viss notika tikai kādu 250 vai 300 metru attālumā no mums, un vienīgi meža mestās ēnas neļāva notiekošo saskatīt sīkdetaļās.
Turpmāk vēl.
