Pirmdiena. Mana vārdadiena. Bija knapi desmit minūtes pāri astoņiem vakarā, kad devos no centra uz mājām. Domāju, mierīgi pasēdēšu ģimenes lokā. Bet vakars izvērtās īstā murgā. Ejot uz rotaļu laukuma pusi, uz kāpnēm sēdēja trīs jaunieši. Pagāju garām. Pa apgaismotu celiņu starp rotaļu laukumu un skeitparku biju tikusi gandrīz līdz galam. Pamanīju, ka no lielā ceļa puses tuvojas kāds vīrietis. Kad paskatījos vēlreiz, sapratu – nebūs labi. Acumirklī viņš pieskrēja klāt, sagrāba, sita pa seju un vilka uz krūmiem, nē, eglēm. Tās atrodas turpat blakus celiņam. Pretī turējos cik spēka, vilka dziļāk, mēģināja apgāzt. Vairākas reizes izdevās iesist pretī. Kliedzu, cik skaļi vien varēju. Viņš kaut ko nomurmināja un kādu brīdi vēl tās šausmas turpinājās. Tajā brīdī domāju, kaut mani nenogrūstu zemē un neiesistu tik stipri, ka zustu samaņa. Galvenais, es izmisīgi cerēju, ka iepriekš redzētie jaunieši skries palīgā. Bet tā nenotika. Vienā brīdī šķita – viss cauri. Mazliet izdevās izrauties no krūmiem uz taciņas, un pēkšņi svešinieks mani atlaida un ātri aizskrēja uz to pašu pusi, no kuras nāca. Neko man atņemt neizdevās, pat soma, lietussargs un mobilais telefons palika manās rokās. Sajūtas šausmīgas, tomēr esmu laimīga, ka viss beidzās tikai ar sāpošu roku, netīrām drēbēm un asarām. Kā teica viens cilvēks: “Saņemies un slien snīpi gaisā, un būs ok! Tu taču uzvarēji!” Jā, tā ir, un tomēr secinājums viens, jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem, jo, izrādās, līdzcilvēkiem dažkārt viss vienalga. Arī es līdz šim Smiltenē jutos droši, bet… Sargājiet sevi!
