«Cilvēks nav vientuļa sala, bet līdz ar savu piedzimšanu nonāk sociālā vidē,» nosaka psiholoģe Aiga Jankevica, ievadot tēmu, kas ir, no vienas puses, ļoti elementāra un dabiska, bet, no otras, – prasa nelielas priekšzināšanas, lai process noritētu gludi. Tā ir draudzība un draudzēšanās. Vajadzība ar kādu siet tik ciešas saites, lai būtu līdzcilvēks, kas saprot un uzklausa, kuru varētu traucēt kaut nakts vidū. Protams, šādas attiecības nerodas vienā mirklī, tāpēc laiku vajadzētu izmantot gudri, kad aptuveni trīs gadus vecā atvasīte sāk raudzīties savu vienaudžu virzienā un izrāda interesi sadarboties.Gudri uzklausīt sūdzības«Šajā vecumā, ap trīs gadiem, speciālisti arī iesaka vest bērnu lielākā sociālā vidē, piemēram, uz pirmsskolas izglītības iestādi vai deju pulciņu, jo viņā parādās pirmā vajadzība pēc cita bērna. Līdz tam tie viņu traucēja – ņēma nost mantas, radot konfliktus,» raksturo Aiga, piebilzdama, ka mazie trīsgadnieki draudzību tver ļoti viegli. Viņi var kaut simts reižu dienā apgalvot vienaudzim, ka draudzējas vai nedraudzējas ar to, un jauniegūtais draugs par to neapvainojas. Satraukties nevajadzētu arī vecākiem, jo atvases tikai mācās saskarsmi un sadarbību. Tomēr lieka vērība nenāktu par skādi.«Ja bērns, piemēram, sūdzas, ka neviens ar viņu nedraudzējas, svarīgi mazo izjautāt, kāds bijis viņa paša ieguldījums šajā procesā – kā gājis klāt, ko teicis –, nevis uzreiz secināt: fui, kādi slikti bērni. Aprunājoties gudri, vecāki starp rindiņām sapratīs, kā veidojusies situācija. Ir gan tādi mammas un tēti, kas nāk uz bērnudārzu un pārmet mazajiem, ka tie nav draudzējušies ar viņa bērnu. Tā rīkoties nedrīkst!» pārliecināta psiholoģe. Viņa mudina vecākus laiku palaikam pajautāt skolotājiem, vai viņu atvasei ir draugi, vai viņš prot tos atrast un rotaļāties kopā. «Pedagogā noteikti vajadzētu ieklausīties, jo viņš vislabāk redz, kā mazais uzvedas vienaudžu kolektīvā. Pati mamma to nevar novērtēt, jo viņas klātbūtnē bērna uzvedība mainās.»Draudzību ietekmē temperamentsDraudzēšanās procesu ietekmē vairāki faktori, piemēram, mazā cilvēka raksturs un temperaments. Viens ir ātrs, atvērts un komunikabls, cits – kluss un uz iekšu vērsts, un viņam vajadzīgs ilgāks laiks, lai novērtētu situāciju, lielāka apņemšanās spert pirmo soli vienaudža virzienā. Šos bērnus nevajadzētu grūstīt, kaunināt un draudēt viņiem: «Ja jau tu neej draudzēties, kāpēc mēs te vispār atnācām, dodamies mājās!» turpina Aiga, mudinot mammas un tētus atcerēties savu bērnības pieredzi. Tomēr, ja mazais ir ļoti noslēgts, kautrīgs un par sevi nepārliecināts, viņam nav pat virspusēju attiecību ar saviem vienaudžiem, tad gan jāsāk uztraukties, kā bērnam palīdzēt un celt pašapziņu, norāda A. Jankevica.Vecākiem nevajadzētu būt arī pārāk lieliem optimistiem, iegalvojot mazajam, ka dārziņā visi būs draugi, visi viņu gaidīs un mīlēs. «Tā ir nereāla situācija. Drīzāk jāstāsta, ka bērns pakāpeniski atradīs sev draugus, ar ko viņam būs kopīgas intereses. Nav arī pareizi pieprasīt, lai mazais vienmēr būtu labs un draudzīgs pret visiem,» tā psiholoģe.Ņem talkā rotaļlietas«Parasti bērni sāk draudzēties ar kādu priekšmetu, rotaļlietu palīdzību. Piemēram, sētā ienāk nepazīstams bērns, un, ja viņam ir bumba, viņš it kā netīšām pasper to savu vienaudžu virzienā, un attiecības ir nodibinātas. Svarīgi jau no agra vecuma iemācīt mazajiem spēlēties, lai viņi vēlāk varētu to darīt kopā ar citiem, jo prasme rotaļāties palīdz sadraudzēties vairāk nekā bezmērķīga skriešana un dauzīšanās. Tā drīzāk traucē. Ir arī situācijas, kas liecina, ka bērns neprot veidot attiecības, kā vien iedunkājot, noliekot kāju priekšā vai pagrūžot. Pieaugušajiem to vajadzētu savlaicīgi pamanīt un šiem mazajiem palīdzēt, ierādot sociāli pieņemamu veidu, kā draudzēties un sadarboties ar citiem,» stāsta A. Jankevica.Tomēr nereti gadās arī tā, ka bērni caur rotaļlietām un priekšmetiem nevis nodibina saikni ar vienaudžiem, bet izmanto tos kā āķus, lai uzķertu, uzpirktu sev vēlamos draugus. «Kādam tās, piemēram, ir konfektes, kas katru dienu noteikti jāņem līdzi uz bērnudārzu un paslepus no pieaugušajiem jāizdala «izredzētajiem». Citi nes dārgas mantas, kādu nav pārējiem. Ja tas notiek regulāri un tādēļ, lai izvēlētos sev draugus, tas ir ļoti bīstams draudzības dibināšanas veids, ko laikus vajadzētu novērst,» pārliecināta psiholoģe, vēlreiz mudinādama vecākus būt gudriem palīgiem bērnu draudzēšanās procesā – nesēdēt smilškastē un nemēģināt draudzēties savas atvases vietā, nebūt striktiem, norādot, ar ko draudzēties, neļaut bērnam sevi izrīkot. Tā vietā iemācīties uzklausīt savu mazo, sarunāties ar viņu un pieņemt bērna viedokli, lai galu galā kļūtu draugi savām atvasēm. Tas krietni atvieglos pusaudža vecumposmu, kad ciešu emocionālu attiecību trūkums liek tīnim aizcirst savas istabas durvis un strupi atbildēt.
