Galvenais iemesls, kāpēc saulainā pievakarē ciemojamies Ērģemes pagasta “Straumītēs” ir, lai tiktos ar gaviļniekiem – Ingu un Māri Bošiem. Viņi 25. augustā nosvinēja sudrabkāzas. Boši Valkā ir zināmi cilvēki, jo jau 10 gadus ir veikala “Oļupe” īpašnieki, bet Inga astoņus gadus bijusi pilsētas domes deputāte. Šoreiz stāsts nebūs par uzņēmējdarbību un krīzi, bet gan par to, kas ir veiksmīgas un stabilas laulības pamatā. Inga par Māri saka, ka uz viņu vienmēr var paļauties, viņš ir saimniecisks un gādīgs ģimenes galva. Savukārt Māris sievu raksturo kā uzņēmīgu, gudru un uzticamu partneri. “Ja jau pirmie desmit gadi ir nodzīvoti kopā, tad pēc tam vairs nav problēmu,” domā Māris. Tam piekrīt arī Inga, piebilstot, ka pēc kāzām pirmais gads viņiem esot bijis īsts pārbaudījumu un pieslīpēšanās laiks.Sākumā cīnās ar pūķiInga un Māris iepazinušies Valkā. Māris nākamo sievu ieraudzījis pēc dienesta, kad Inga strādājusi par prečzini vietējā patērētāju biedrībā. Māris ar draugu nācis ciemos pie Ingas draudzenes, un tā arī notikusi liktenīgā iepazīšanās. Abiem spilgtā atmiņā joprojām ir kāzu svinības pirtī Brenguļos, kur jautrība situsi augstu vilni. Otrajā dienā kāzinieki jau visi bija devušies mājās, bet muzikanti tik turpinājuši spēlēt. Kāzas, kā jau astoņdesmitajos gados, svinētas plaši un ar vērienu – pie mielasta galda sēdējuši ap simts viesu. Inga smej, ka pat vecmāmiņas bijušas jautrā omā, jo tolaik populārajam dzirkstošajam dzērienam “Palsa”, ražotāji pa lieliem blatiem piešāvuši klāt pāris gramus spirta. Kāzu mielastam ēdienus gatavojusi Trikātas un Strenču pusē iecienītā saimniece Irmas tante, kurai īpaši padevušās lupatgaļas. Tā saimniece saukusi pildītās gaļas rolādes. Joprojām Ingai tas esot palicis spilgtā atmiņā un ir viens no iecienītākajiem ēdieniem. Pēc kāzām Bošiem piešķirta istabiņa Meliorācijas kopmītnēs Valkā. Jaunā sieva katru vakaru gaidījusi mājās vīru ar siltām vakariņām, bet viņš bieži ieradies iereibis. Vienreiz vadzis lūzis, un Inga zvanījusi savai mammai ar lūgumu braukt pakaļ, jo viņa vairs to nevarot izturēt. Mamma meitai stingri pateikusi, ka viņa nu ir precēta sieva un atpakaļceļa uz mājām vairs nav. Tolaik tikumi bijuši citādāki. Tagad jau pie pirmajām grūtībām katrs aizskrien uz savu pusi. Tad Inga sev nosolījusies neatdot vīru “zaļajam pūķim”, jo tas arī mūsdienās diemžēl esot galvenais ģimeņu postītājs. Boši sākuši saimniekot Māra tēva mājās. Sākumā audzējuši buļļus, tad cūkas, zosis, pīles un pat aitas. Inga domā, ka aizņemtība un darbs laukos paglābis viņus spert soli katram uz savu pusi, jo darbs dzinis darbu, tāpēc nav bijis laika nodarboties ar muļķībām.Drīz pēc kāzām piedzimusi meita Zane, kura tagad pati jau ir sievas kārtā, bet pēc divarpus gadiem – dēls Toms. Māris ļoti gaida mazbērnus, jo viņam bērni ejot pie sirds. Par savām atvasēm vecāki teic tikai labus vārdus. Viņi atceras, kā bērni, mazi būdami, vecākiem bija izcepuši torti no desmit olām un veselas eļļas pudeles. Reiz, vecākus mājās gaidot, bērni kafijas automātā bija izvārījuši kafiju no tolaik bezmaz vai lielākās deficītpreces – veselas bundžas šķīstošās kafijas. Bošiem tādu stāstiņu ir pārpārēm, bet tie tikai pierāda, cik ļoti bērni priecājušies par mammas un tēta pārnākšanu mājās no darba. Boši atzīst – bērniem vecāku pietrūcis, jo Inga tagad domā, ka meitu vajadzējis mudināt apmeklēt mūzikas skolu, bet dēlam palīdzēt izvēlēties īsto sporta veidu. Toms esot pats meklējis iespējas. Toties tagad bērni “vecīšus” mēdzot lutināt, iepriecināt un pārsteigt.Ceļ jaunu māju To, ka Boši ir riktīgi latviešu saimnieki, varam pārliecināties arī mēs. Netālu no senās pirts, kur tagad divās istabiņās mitinās Māra darbīgā mammīte, slejas jaunbūve. Tā būs jaunā dzīvojamā māja, kuru Māris, piepalīdzot Ingas māsas vīram un citiem radiņiem, uzcēlis gada laikā. Nelielā divstāvu ēka lepojas ar sarkanu jumtu. Pašlaik gan celtniecības darbi ir nedaudz pieklusuši, bet saimniekam jau ir plāns par tās apdarināšanu ar dēlīšiem, kas izskatīsies kā guļbaļķi. Mājas būvēšanai Boši ņēmuši kredītu, bet izmaksas ir saprātīgas, un nosauktā summa pat nedaudz pārsteidz, jo nemaz tik bieži nenākas dzirdēt, ka jauna māja var izmaksāt tik lēti. Inga rāda lielo siltumnīcu, kur joprojām ienākas gurķi. Aiz siltumnīcas top aveņu un rabarberu dārzs. Iecerēts uzbūvēt arī lielu māju tomātiem. Savukārt piemājas dārzs lepojas ar rudens puķu krāšņumu un bagātīgu ābolu ražu. Sētā īstena “medus maize” ir pirts, kuru iecienījuši ne vien paši saimnieki, bet arī draugi. Boši atzīst, ka draugi viņiem ir daudz, tāpēc gandrīz nevienas brīvdienas netiek aizvadītas divvientulībā. Ja reizēm cilvēku apkārt bijis par daudz, Boši mēdz pazust divi vien, aizbraukdami apskatīt kādu skaistu vietu. Arī sudrabkāzas bija nolēmuši nosvinēt klusi, bez liekas pompozitātes, aizbraucot vien uz Raunas Staburagu. Liels bijis viņu pārsteigums, kad saņēmuši no bērniem un draugiem ielūgumu uz svinībām ierasties svētku tērpā. Svinību dienā pēc gaviļniekiem atbraucis izgreznots limuzīns, kas “jauno pāri” aizvizinājis uz Rūjas upes plostu, kur bijis klāts neliels svinību galds un viesiem bijis jādzied ģitāras pavadījumā. Pēc tam visi devušies uz svētku mielastu viesu namā “Brūtes”. Boši atzīst – bijis skaisti un neaizmirstami.
