Ceļš uz savām mājām

Nesen pārcēlāmies uz jaunu dzīvesvietu. Tā nu ir iegrozījies dzīvē, ka pie sava nekustamā īpašuma tikuši neesam, tāpēc ik pa laikam esam spiesti visu savu iedzīvi likt maisos un kastēs un doties uz citām mājām.

No vienas puses neērti – visu laiku esam kustībā, nekad nevaram būt droši, ka saimnieks neizdomās pacelt īres cenu vai vienkārši palūgs mēneša laikā atbrīvot telpas. No otras – tam ir savi plusi, bet par tiem mazliet vēlāk.

Līdz šim esam pieturējušies pie principa, ka nevēlamies iejūgties kredītos uz, teiksim, 20 gadiem bez garantijas, ka šajā laika periodā var nākties “savu” īpašumu atdot kreditoram, jo vairs nespējam samaksāt noteikto mēneša maksu ar procentiem. 2008. gads mūsu izvēles pareizību apstiprināja.

Kamēr īrējām dzīvokļus, liela kreņķa nebija – kāda atšķirība, kādā sērkociņu kastītē un kur dzīvo? Pirkt dzīvokli nebija vēlmes.

Pirms četriem gadiem pārcēlāmies dzīvot ārpus pilsētas, uz lauku īpašumu. Apstākļi bija iegrozījušies tā, ka arvien vairāk draugu pārcēlās dzīvot ārpus pilsētas gan īrētos, gan pašu īpašumos, un tādā veidā arī mūsu domās arvien vairāk ienāca pārliecība par vajadzību dzīvot ārpus pilsētas.

Šajos četros gados ieguvām lielisku pieredzi un zināšanas, izbaudījām dzīvi ārpus pilsētas, burzmas, pandēmijas neērtībām un komandantstundām, pārliecinājāmies, ka mūsu izvēle un ceļš ir bijis pareizs – prom no pilsētas. Taču pienāca laiks, kad atkal jākrāmē maisi, kastes un somas un jādodas uz citu vietu.

Ir tam, protams, arī savs labums. Bez žēlastības šķirojām un atbrīvojāmies no visa, kas lieks un sakrājies pa stūriem, maisiem, plauktiem, garāžā. Pārvākšanās ir lielisks veids, kā atbrīvoties no nevajadzīgā, ar ko cilvēks neizbēgami apaug. Otrs vērtīgais aspekts – neapaugam ar sūnām, jo pārmaiņas cilvēku mobilizē, māca pielāgoties, rast risinājumus, paskatīties uz visu no cita skatpunkta, pa jaunam. Jauna vieta, jauni cilvēki, jauni izaicinājumi, jaunas mazās un lielās iekšējās un ārējās uzvaras.

Tomēr gribas pastāvību un patstāvību, gribas dabu, gribas vietu, ko saukt par savām mājām. Rentniekam tādas nav. Laiku pa laikam medijos var lasīt stāstus par ļaudīm, kuri bez kredītiem, paši saviem spēkiem ir uzbūvējuši, atjaunojuši, izveidojuši savas mājas. Tā gribam arī mēs, jo ticam – ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, viņš noteikti to saņem.