Nezinu, kādēļ, bet 1. septembrī pamodos ar neizprotamu prieka sajūtu. Manā dzīvē tā bija parasta darbdiena, bet jutos pacilāts. Svētku noskaņojums pastiprinājās, redzot bērnus dodamies uz skolu.
Nezinu, kādēļ, bet 1. septembrī pamodos ar neizprotamu prieka sajūtu. Manā dzīvē tā bija parasta darbdiena, bet jutos pacilāts. Svētku noskaņojums pastiprinājās, redzot bērnus dodamies uz skolu.
Dīvaini, bet arī pie darbavietas satiktie paziņas sasveicinoties man novēlēja priecīgus svētkus, un es viņiem to pašu. Gluži automātiski. Gan viņiem, gan man skolas un studiju gadi dzīves ceļā sen palikuši aiz muguras, bet pirmā skolas diena sirdī joprojām palikusi kā svētki.
Protams, prieks rodas arī, redzot, kā bērni, apņēmības pilni, pošas uz skolu. Vēlak ir gan grūtības, gan nogurums, arī pa asarai nobirst, bet apņemšanās un tās radītā cerība, ka izdosies daudz sasniegt, neizgaist. Šīs sajūtas pārmanto ikviena nākamā paaudze, tādēļ mūsu tautai Zinību diena ir svētki. Tā ir lielo cerību diena. Man šķiet, ka latviešiem svētku sajūta šajā dienā ir no senčiem mantota gēnos. Tieksme pēc izglītības jau no jaunlatviešu laikiem mūsu tautai ir sakritusi ar centieniem atbrīvoties no kaklakungiem un izveidot brīvu valsti. Latviešiem laikmetu griežos nav bijis iespējams izveidot lielu un spēcīgu armiju brīvības nosargāšanai, tādēļ tā par savu ieroci ir izvēlējusies garaspēku. Izglītību par nacionālās pašapziņas labāko veidotāju uzskatīja dzejnieks Auseklis, Krišjānis Valdemārs, Kronvaldu Atis un citi pirmās tautiskās atmodas dižvīri. Garaspēks un gudrība bija mūsu galvenie ieroči brīvības atgūšanai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Neatkarības atgūšanas procesā vairāki inteliģences pārstāvji atgādināja, ka mums kā skaitliski nelielai tautai vienīgais iedarbīgais ierocis brīvības izcīnīšanai ir izglītība. Viņu vārdi, kā tagad redzams, bija pravietiski. Zināšanas mums palīdzēja atmaskot sagruvušās ļaunuma impērijas meistarīgi uzbūvētās ideoloģiskās mašinērijas melus un pierādīt savu taisnību. Pasaule to novērtēja un mūs atbalstīja.
Cerība, ka mācoties kļūsim gudri un stipri, mūsu tautu nekad nav pievīlusi. Cerība, par kuru zināms, ka tā nevar pievilt, rada prieku, bet tas sirdī veido svētkus. Tādēļ Zinību dienā, gandrīz tāpat kā pirms Ziemassvētkiem, uz ielām dzird priecīgu svētku novēlējumus. Tas nav tādēļ, ka valstī būtu izsludināta oficiāla svinību diena. Mēs apzināmies, ka šajā dienā dzimušās cerības un apņemšanās ved uz augšu, uz tautas mūžīgu pastāvēšanu. Tā ir starta diena mūsu katra augšupejai, tādēļ ikvienam 1. septembris ir svētki.
