* * * Ceļš uz Nekurieni. Smagi tādu ir iet, Un tomēr – daudz labāk, Kā stāvēt uz vietas, Slēpties mājā, slēgt durvis ciet. Ceļš uz Nekurieni – vismaz manējais Reizēm tik skaists, ka gribas, Lai mirkļi apstājas, Satvert plaukstās un neizlaist. Ceļš uz Nekurieni – ai, cik smags! Bieži sāp un asaras līst. Reizēm vistuvākais – mēms ceļa stabs, Jo cilvēks, kas mīļš, nepazīst. Ceļš uz Nekurieni. Ja tā lemts, Jāiet, gribi vai nē. Un jācer, nē, jātic!, ka tiksi reiz Drošībā, paspārnē. Ka tā būs vieta, kur Tevis trūkst, Kur gaida Tevi, kur tic. Varbūt tajā vietā Tevi pat mīl, Tieši Tu esi vajadzīgs! Varbūt. Lai to zinātu, jāiet ceļš Tas pats, kas ved tieši Nekur. Var apstāties, nogriezties, prāts kā liek, Bet mani kaut kas cieši tur. Kaut kas vai kāds, bet… nelaiž prom, Pat aicina tālāk iet. Ceļš uz Nekurieni. Tajā mans mūžs Kā ceļmalas smilga zied.
