Tikai dažas dienas pirms jaunā mācību gada sākuma 15 Valkas ģimnāzisti no 9. līdz 12. klasei kopā ar skolotājiem Andrigu Lozdu un Aivaru Trēziņu atgriezās no Lejasreinas departamenta Francijā, kur kopā ar franču jauniešiem pavadīja neaizmirstamas dienas, īstenojot kopēju kultūrprojektu.Monta Elizabete Sīmane, jautāta, kālab bija vērts braukt uz tik tālu zemi, atbildēja, ka vispirms jau tāpēc, lai iepazītu citas kultūras šķautnes, lai rastu jaunus kontaktus ar Eiropas Savienības vienaudžiem un uzzinātu kaut ko vairāk par Eiropu. “Tā ir jauna pieredze, jauni iespaidi un atšķirīgs skatījums uz dažādām lietām,” lakoniski formulē Monta. Viņa priecājas, ka frančiem iemācījuši vairākas sporta spēles, kas tur nav populāras. Visvairāk Montu pārsteidzis tas, ka tur ir tik maz pārtikas veikalu. Strasbūras vecpilsētā neredzējuši nevienu. Visur tikai dažādas luksus lietas. Arī mazajās pilsētiņās, piemēram, Neuvillerlē, ir tikai viens pārtikas veikals, un tas pats strādā pāris stundu dienā.Monta atzīst, ka viņai nav bijis tīkams franču ēdiens. Ikdienā radusi pie citāda. Milda tiekas ar MariannuBrauciena virsuzdevums bija kopā frančiem iestudēt mūziklu un to izrādīt. Tur tapa gan scenārijs, gan dekorācijas un režija. Arī tērpus piemeklēja turpat skolas kostīmtelpā. “Nebija viegli visu salikt kopā ar mūsu pašu uzrakstītajām dziesmām, taču beigās uzvedums izdevās pārliecinoši un visiem bija jautri,” atzīst Monta. Tas bija par Latvijas pirmajiem soļiem Eiropas Savienībā.Galvenie tēli bija Latvijas Milda un franču Marianna (vienkāršas zemnieku meitenes simbols).Uzvedumā netrūka sižetu no dziesmu kariem. Savukārt latviešu vakarā tika izrādīti tautas tērpi, iemācīta deja “Tūdaliņ, tagadiņ” un “Plaukstiņpolka”. Abas šīs dejas frančiem ļoti gāja pie sirds. Pēc pāris dienām bija franču deju vakars, un arī saimnieki centās latviešiem iemācīt kaut ko jaunu. Tās gan bijušas itin neierastas – ar staigājošiem deju soļiem.Montai īpatni šķita, ka franči nekur nesteidzas un viss notiek neparasti mierīgi. Pie tā ir jāpierod.Pie ierastajām digitālajām klavierēmSkolotājs Aivars Trēziņš savas izjūtas allaž komentē ar humoru un pašironijas devu. “Es respektēju franču tradīcijas un ik dienu pie pusdienām un vakariņām tukšoju vīna pudeli. Pie mums skolotāji vīnu nedzer, tā vietā lasa speciālo literatūru. Francijā neviens nekautrējas no vīna dzeršanas, jo tur arī skolotāji ir cilvēki. Es tā pieradu pie šīs tradīcijas, ka centos to turpināt arī mājās, taču itin ātri sapratu, ka nevarēšu atļauties,” smaida skolotājs.Turpinot šo sarunu nopietni, viņš atzīst, ka tā jauniešu spēle, ko sauc par komunikāciju, viņam patikusi, lai gan no šīs spēles bijis izslēgts. Meitenes, skolotāju pažēlojot, dažreiz kādu teikumu iztulkojušas, lai vismaz saprastu, par ko ir runa. “Man šķiet, ka mūsu ģimnāzisti bija ļoti atraktīvi un uzdevumus veica labāk nekā vietējie. Piemēram, angliski mūsējie runāja labāk, un man nācās brīnīties, kāpēc viņiem skolā tik zemas atzīmes. Tomēr acīmredzot skolotājas politika ir pareiza,” prāto A. Trēziņš. Viņam bija prieks, ka nācās sēdēt gluži pie tādām pašām digitālajām klavierēm, kādas ir Valkas ģimnāzijā, un šajā vietā viņš jutās visērtāk, izpildot dažādus muzikālus iestarpinājumus, kurus franču jaunieši tūlīt uztvēra un sāka dziedāt. Mājnieki bija sajūsmā par valstī populārās dziesmas “Elizejas lauki” izpildījumu. “Esmu apguvis arī dažas nozīmīgas franču frāzes sarunām ar meitenēm un atkārtojis savas pieticīgās angļu valodas zināšanas. Bija forši,” rezumē mūzikas skolotājs.Iepazīs svētkus LatvijāSkolotājai Andrigai Lozdai un skolēniem neaizmirstams bija Eiroparlamenta apmeklējums, kas ir neparasti vērienīga ēka. Arī Lejasreinas departamenta apmeklējums daudziem palicis atmiņā vizītes nepiespiestības un sirsnīguma dēļ. “Mazi bērni oficiālajā pieņemšanā rāpoja pa paklāju starp amatpersonu kājām. It kā sīkumi, bet patīkami un neierasti. Jo patīkams bija franču atzinums, ka mūsu jaunieši ir brīnišķīgi,” smaida A. Lozda. Ne velti franči izteica vēlēšanos nākamvasar apmeklēt Latviju, lai izbaudītu skolēnu Dziesmu un deju svētkus. Viņi nedomājuši, ka Latvijā iespējams organizēt tik vērienīgus svētkus nacionālajai kultūrai. Visticamāk, ka tā būs trīspusēja tikšanās un tajā piedalīsies arī Lejasreinas sadraudzības partneri Polijā, Silēzijas apgabalā. Atliek vien rakstīt nākamo projektu. Savukārt skolotāji ir ievērojuši, ka tie bērni, kuri ir kautrīgāki un parasti ieraujas maliņā, Francijā atvērās un visnotaļ aktīvi piedalījās visās aktivitātēs.Šis projekts ir turpinājums sadarbībai starp Vidzemes reģionu un Lejasreinas departamentu. Ja līdz šim lielākā sadarbība notika starp pieaugušajiem, tad tagad tajā iesaistījušies arī skolēni. Sadarbības koordinatore Vidzemē Dace Resele sameklēja valcēniešu vēlmēm atbilstošus jauniešus un palīdzēja uzrakstīt projektu Eiropas Savienības neformālās izglītības programmā “Jaunatne darbībā”.Vizītes sagatavošana notika 4. un 5. jūlijā, kad uz Franciju devās 12. klases skolnieks Vents Krauklis.
Projekta dalībnieki
Artūrs Pielis: – Patika Francijas klimats. Man tā bija jauna pieredze, nedaudz apguvu valodu un ieguvu daudz jaunu draugu. Nedomāju, ka franči būs tik kautrīgi.Lāsma Egle: – Spilgtākie iespaidi palikuši no viņu tautas kultūras un tradīcijām. Itin dabiska šķita dziedāšana pie pusdienu galda un visas aizvadītās dienas notikumu pārrunāšana vakariņu maltītes laikā. Franči ir atvērti, allaž gatavi palīdzēt, taču ir kautrīgi.Jānis Freibergs: – Kolosāli. Tikai vislabākās atmiņas. Patika ainavas. Franči ir lieliski cilvēki, taču sākumā ar viņiem bija grūti komunicēt. Skaista zeme!
