252. turpinājums. Saimnieks kaut kur bija uzzinājis, ka degot veikals ar visiem cukura krājumiem. Cukurs bijis nesen kā atvests, lai atprečotu vāciešu izsniegtās prēmiju zīmes jeb šeines.
252. turpinājums
Saimnieks kaut kur bija uzzinājis, ka degot veikals ar visiem cukura krājumiem. Cukurs bijis nesen kā atvests, lai atprečotu vāciešu izsniegtās prēmiju zīmes jeb šeines. Gar pretējo pamali aizdūca krievu lidmašīnas, un es šoreiz saskaitīju vairs tikai nedaudz pāri trīsdesmit bumbvedējiem. Tas nozīmēja, ka kopš brīža, kad Ērgļu pievārtē tika iekārtots kara lidlauks ar pilnībā nokomplektētām bumbvedēju, iznīcinātāju un “kukuruzņiku” vienībām, puse jau izrādījās notriekta. Šajā sakarā man nāk prātā kāda bijušā leģionāra lielīgs raksts, ka vācu lidotāji bijuši daudz pārāki par krievu slavenajiem “kožedubiem”. Ja sarkanzvaigžņotie trīskārtīgie un četrkārtīgie varoņi kara gados notriekuši tikai ap 60 pretinieka lidmašīnu katrs, tad vāciešiem bijuši tādi asi, kas notriekto lidaparātu skaitu lēsuši tuvu trim simtiem. Manuprāt, tas ir galīgi nekorekts salīdzinājums, jo tā nu gan nebija pārāk diža veiksme, ja vienam messeršmitam zibenīga uzbrukuma laikā no tāda milzīga bumbvežu bara izdevās kādu sašaut. Krievu iznīcinātājiem kaujās visbiežāk nācās saskarties ar līdzvērtīgiem pretiniekiem, kuri turklāt bija jāatrod, jo kara beigu posmā Sarkanarmijai gaisā bija milzīgs skaitliskais pārsvars. Vienas un otras puses pilotu veikuma salīdzinājums man atgādina veco joku par diviem vīriem, no kuriem pirmais varējis no pļavas šķūnī iešaut, bet otrs — tikai no šķūņa plavā. Atsevišķi ļoti labi lidotāji bija abām pusēm, bet salīdzināšanai būtu jāizvēlas korektāki piemēri.
“Pluņķos” pēdējais vācietis iebrauca ap pusdienlaiku. Zemnieciska paskata vīrs pāri pusmūžam sēdēja divjūga orei uz bukas un nesteidzīgi trukšināja, iegriezās pagalmā, padzirdīja savus zirgus, padzērās pats, aizkūpināja pīpi, uztrausās atkal savā tronī, smaidīdams pamāja mums atvadas ar vārdiem:
— Hitler kaput!
Pēc tam iestājās pilnīgs klusums. Nekur nekādas kustības, vienīgi tālumā vārījās fronte, bet viegli dūmakainais laiks klusināja trokšņus. Vienubrīd pagājos lejup uz šķūņa pusi un tad ievēroju, ka vāciešu puses mežmalā kaut kas kustas. Viens cilvēka stāvs paslējās virs rūsganās zāles kumšķiem un binoklī kaut ko vēroja. Uz austrumiem no Taurupes ceļa auga ozolu birzīte, pēkšņi no turienes atskanēja vientuļš paukšķis, un mežiņa virzienā nospindza lode. Cilvēka stāvs pieplaka zemei, un varēja manīt, kā vairāki kareivji ierāpo atpakaļ koku aizsegā.
Atkal klusums. Saimnieks un vēl kādi cilvēki uzturējās pagalmā, citi kaut kur nolīduši. Un tad pēkšņi, kā no zemes izniruši, parādījās sarkanarmieši, kuri nāca gar staļļa un citu ēku stūriem. Visiem automāti šaušanas gatavībā, visiem šineļi satīti un pārsieti pāri plecam. Viens no pirmajiem krieviem, ko ievēroju, bija jauns puisis, kas ar labo roku turēja automātu, bet kreisajā paņēmis krietnu rupjmaizes ņuku — nāca uzbrukumā piekozdams.
Zaldātiņi saskrēja pa visām pažobelēm ar vaicājumu: “Ņemci jesķ?” Saimnieks teica, ka vāciešu nav, bet neviens tam neticēja, centās pārliecināties paši. Ienaidnieku neatraduši, kāds desmits saskrēja ap aku un gatavojās smelt ūdeni, bet saimniece tūdaļ piedāvāja pienu, jo vairāku dienu slaukums bija aizņēmis visas kannas, kuras ielaistas akā dzesēties. Zaldātiņi labprāt arī ņēma savus katliņus un drūzmējās ap saimnieci. Nāca klāt aizvien jauni kareivji, citi jau bija nogājuši lejā līdz šķūnim.
Turpmāk vēl
