Augusta pēdējā dienā apjautu, ka 1. septembris jau klāt. Tie vienmēr ir bijuši svētki daudziem. Nebaidos pat teikt – gandrīz visiem. Pirmssvētku vakarā mocīja domas par to, kāds būs 1. septembris, jo vasara daudziem nav bijusi viegla (runāju par mums – vienkāršajiem un mirstīgajiem). Valsts atņēmusi naudu izglītībai, daudzi palikuši bez darba, citi paspējuši jau doties peļņā uz ārzemēm. Tomēr apkārt notiekošais manī raisīja tādu īstenu prieku un sajūsmu. Vasaras beigās biju apsolījusi divām meitas draudzenītēm uzlakot nadziņus uz 1. septembri. Kad abas bija atnākušas ciemos, burtiski staroja par gaidāmo zinību dienu. Stāstīja, ka pagalmā vairs nevarēs iet, jo ātri jāiet vannā, jāliek matos ruļļi. Viņu vecāki arī parūpējušies par mazo princešu svētku drānām. Neizpalikšot arī svētku torte un pusdienas kafejnīcā, kā tas daudzās ģimenēs bija laikā, kad vēl pati biju skolniece. Tad cilvēki ar mierīgu sirdi to varēja atļauties. Vēl viens notikums, kas manī deva pārliecību, ka mēs te, Smiltenē, nepadosimies, bet turpināsim savu darbu un ticēsim labajam, bija raksts “Skolas durvis mīļi atvērtas”. Aizkustināja ģimnāzijas direktores teiktais, ka skolotāji ir noskaņoti strādāt godprātīgi un ļoti kvalitatīvi, ka valstī notiekošais neietekmēšot izglītības kvalitāti un 1. septembrī ar svētku noskaņojumu tiks uzsākts darbs. Ar to es gribēju teikt, lai cik grūti laiki parastajiem ļaudīm pienākuši, valdība mums svētku sajūtu neatņems. Makā varbūt palicis vien lats, bet svētki (zinību diena) sirdī, mājās un skolā ir. Sirds prieks vajadzīgs vienmēr!
