Uz ceļa vai spidometrā?

Visvienkāršāk graut valsti ir, pazeminot tautas izglītības līmeni, – tā izlasīju, cerams, kāda gudra cilvēka pārdomās par norisēm izglītības sistēmā. Jā, arī man šķiet, ka visvieglāk ir valsti sagraut no iekšpuses, nevis tikai ar tankiem no ārpuses.

Ja mums ir robi izglītības sistēmā, tā ražo slikti izglītotus cilvēkus, kas vēlāk pārtop par sliktiem inženieriem, ārstiem, žurnālistiem, pedagogiem, celtniekiem, ierēdņiem, arī sliktiem deputātiem. Un šie sliktie speciālisti grauj katrs savu nozari.

Šādas pārdomas manī raisās, dzirdot, ka jāsoda auto un moto vadītāji par katru pārsniegto kilometru virs noteiktā. Iebrauksi Strenčos ar 52 km stundā – sods, apdzenot auto, uzspiedīsi uz 93 kilometriem stundā – sods. Protams, ātrumu pārkāpt ir slikti. Nu nesas mums te daži kā tādi bezprāši, un ir jādomā, kā situāciju uzlabot, par to šaubu nav. Sodu virsuzdevums ir satiksmes negadījumu samazināšana.

Bet, lai saprastu, kā šo virsuzdevumu panākt, jāanalizē cēloņi un sekas. Mums skolotāja Stepīte vēstures stundās iekala kā pamatu pamatu šo cēloņu un seku sakarību. Analizējot notikumu vai problēmu, ir svarīgi saprast, kādi iemesli – cēloņi – rada sekas. Jautājumā par ceļu satiksmes negadījumiem viss samests vienā katlā. Nekāda analīze, kurā būtu kas vairāk par ceļu satiksmes negadījumos cietušo un bojā gājušo skaitu, neizskan. Bet iemesli? Ātrums? Noteikti viens no faktoriem, bet jaunieši, kuri dzērumā bez tiesībām iestūrē upē vai kokā, diez vai mainītu statistiku, ja palielinātu sodus par braukšanu par kilometru ātrāk, nekā noteikts. Greizsirdīgais vīrs, kurš paņēmis uz krūts un tad piesēžas pie stūres un avarē, diez vai tā nerīkosies, pat ja sodu par katru pārsniegto kilometru desmitkāršos. No kurienes radās pārliecība, ka, sākot sodīt no pirmā kilometra, varētu samazināties satiksmes negadījumu skaits?

Es kā autovadītāja uzskatu, ka šādi var panākt vien pretējo, jo visi apzinīgie braucēji nu lūrēs uz spidometru 10 reizes biežāk nekā līdz šim, jo būs baža, ka tikai nepabrauc par ātru un nesaņem sodu. Un, ja skatās nevis uz ceļu, bet spidometrā, tad apdraudējums ir vēl lielāks, nekā braucot plūsmā. Vēl arī automašīnām nav tik precīzi ātruma noteicēji, lai 100% precīzi trāpītu tajos 50, 70 vai 90 kilometros. Pārlieku apzinīgie un bailīgie brauks vēl lēnāk, nekā vajadzētu, bet jau tagad satiksmes speciālisti teic, ka lēnie braucēji citus vadītājus apdraud pat vairāk nekā tie skrējēji. Ja kāds “velkas” pa ceļu uz 80 vietā, kur paredzētais ātrums ir 90, tad visi, kas aiz viņa, to apdzīs, bet apdzīšana ir daudz lielāks risks, nekā pārsniegt ātrumu par 5 kilometriem stundā.

Kādus vadītājus šis noteikums ietekmēs? Tiešām tādus, kas tagad izraisa un cieš autoavārijās? Varbūt laiks ķerties pie cēloņu un seku analīzes. Sagrupēt, cik tad avāriju ir, pārsniedzot ātrumu minimāli, cik – ievērojami, cik – neuzmanības dēļ, cik –  braucot dzērumā, cik – braucot bez tiesībām utt. Bet tagad, ka tikai nesanāk – no vilka bēgsim, uz lāci trāpīsim. Būs tāpat kā ar to atsevišķu preču apjošanu ar sarkanām lentēm pārtikas veikalos kovida laikā – kādā galvā tāda ideja dzima, ka cimdus un zeķes kopā ar pienu un maizi lauku bodē pirkt nedrīkst. Bet labums no tā vai zaudējums – kurš pateiks? Varbūt vēstures grāmatās ierakstīs – kļūda.