Kad strencēnietis Valdis Graumanis mācījās skolā, viņš sapņoja par mocīti “Java”, bet pie prestižā braucamā toreiz netika. Tagad Valdim ir 33 gadi un viņam pieder daudz augstākas klases motocikls “Harley-Davidson”.Kad šomēnes Strenču pilsētas svētkos vietējos iedzīvotājus un viesus iepriecināja iespaidīga motociklistu parāde, Valdis tajā nepiedalījās. Viņa “hārlis” bija apskādēts negadījumā. Tomēr tieši Valdis mazpilsētā iekustināja ķēdes posmu, kas aizsāka vietējo motociklistu aktivitātes jau motokluba organizētā līmenī. Viens no pirmajiem Strenčos viņš arī nopirka japāņu motociklu “Kawasaki Vulcan 1500”. Mocītis atceļoja no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet saimnieks braucamo izvēlējās pēc fotogrāfijām, neredzot dabā. Tieši tāpat vēlāk viņš nopirka savu 1997. gada izlaiduma “Harley-Davidson”. Kandidē uz motokluba biedru“Tas bija, kā pērkot kaķi maisā,” tagad atceras Valdis. No paziņām viņš uzzināja par izsolēm Amerikā. Tās rīko apdrošināšanas firmas. Izsolāmie motocikli pārsvarā ir pēc avārijām vai citu ne tik labu vēsturi. Tomēr cena esot izdevīga, neraugoties uz transportēšanas izdevumiem no ASV uz Latviju.Tā pirms sešiem gadiem Valdis tika pie sava pirmā motocikla, pamatīgi aizrāvās ar šo lietu un nodibināja sakarus ar paziņām Cēsu motoklubā “XIII”. Cēsnieki viņu uzņēma draudzīgi, taču ar nosacījumu, ka jāievēro viņu kluba noteikumi.Tas nozīmē, ka strencēnietis vēl tikai kandidē kļūt par kluba “XIII” biedru. Ikvienam pretendentam pārbaudes laiks ir divi gadi. Valdim šis termiņš tuvojas noslēgumam. Tad viņš varēs savu ādas jaku mugurpusē izgreznot ar Cēsu kluba emblēmu jeb kluba “krāsām”. “Ir motoklubi, kuros var iestāties uzreiz, taču lielākoties jāiziet liels pārbaudes periods, lai kļūtu par biedru. Tas vajadzīgs, lai jaunie un vecie cits citu labāk iepazītu un lai kandidāti izzinātu motobraucēju kultūru un paražas,” skaidro strencēnietis. Kandidāta statusā ir arī Māris Riekstiņš no Šalkām Plāņu pagastā un strencēnietis Kaspars Janītis.Viņus motobraukšanā jau kluba līmenī ievilka Valdis. Nu viņiem piepulcējies arī Māra dēls Inguss Riekstiņš un Ēriks Barovskis.Neiztrūkst meiteņu striptīzsMotobraucējiem nekad nav garlaicīgi, secina Valdis. Moču pasākumi un kopīgi izbraucieni notiek gandrīz katru nedēļas nogali. “Vai nu vecums, vai vēl kas, bet citas izklaides, piemēram, klubi, mani īsti vairs nevelk,” atzīst Valdis. Toties moču pasākumos viņš ļoti labi atpūšas un satiek līdzīgi domājošus, draudzīgus cilvēkus. Sajūta ir kā lielā ģimenē.Neesot nozīmes tam, cik dārgs motocikls katram pieder. Maldīgs esot daļā sabiedrības pastāvošs priekšstats, ka moči nozīmē bandītus un narkotikas. Motoklubos var satikt gan lielus biznesmeņus, gan prestižu, cienījamu profesiju pārstāvjus.Valdim ļoti patīk ikgadējā motociklistu pulcēšanās Ventspilī – “Kurland Bike Meet”, kas ir viens no lielākajiem šāda veida pasākumiem Baltijā un ilgst trīs dienas. Kad motociklisti izbrauc parādē pa Ventspili, ielu malās sapulcējas ļoti daudz labvēlīgi noskaņotu skatītāju.Savukārt motociklisti sevi izklaidē, rīkojot sacensības. Ir koncerti un karaoke, un kā jebkurā moču pasākumā – meiteņu striptīzs. Uz to tiek uzaicinātas profesionālas dejotājas, taču itin bieži papildu tam varot vērot “tautas striptīzu”. “No publikas tiek uzaicinātas drosmīgas meitenes, kuras vēlas iet uz skatuves un padejot. Šķiet, ka latviešu meitenes ir kautrīgas, bet tā nemaz nav,” pasmaida Valdis.Šovasar strencēnietis aizbrauca arī uz “Harley-Davidson” motociklu īpašnieku saietu Jūrmalā. Tiklīdz kāds nopērk “hārli”, tā automātiski tiek uzņemts viņu klubiņā. Strenčos pašlaik “Harley-Davidson” motocikls ir tikai Valdim. “Tas ir mocis, uz kuru visi vairāk vai mazāk tiecas un kuram cena nekrīt neatkarīgi no vecuma,” secina strencēnietis. Normālu “hārli” lētāk par septiņiem tūkstošiem eiro nevarot nopirkt. Sapnis – motociklistu MekaValda sapnis ir izbraukt leģendāro “Route 66” jeb ceļu Amerikā, kas tiek dēvēts par motociklistu Meku. Amerikāņu baikeri sakot, – ja neesi braucis šo ceļu kaut nelielu posmu, tad neesi braucis vispār. “Tas ir ceļš cauri visai Amerikai. Motociklistiem sākumā iedod moci un karti ar norādītām naktsmājām un tad jābrauc cauri gandrīz visai Amerikai, arī tuksnesim, aptuveni pusotru nedēļu,” jūsmo strencēnietis. Pagaidām ar moci tālāk par Baltijas valstīm viņš nav aizbraucis. Valdim patīk, uzdodot ātrumu, just vēju sejā, līdz sāk birt asaras. “Tās ir foršas sajūtas, ko nevar iegūt, braucot ar mašīnu. Traucoties ar moci, var pēkšņi saost, ka pļaviņā govs pakakājusi. Motobraucēji ir iekšā dabā pozitīvā nozīmē. Nepatīkami ir tikai braukt pa lietu, bet kam negadās,” pasmaida Valdis.Par fanātisku motobraucēju viņš sevi nedēvē. Tas esot vaļasprieks ar mēra sajūtu, ko Valdis cenšas sadalīt ar savu otru hobiju – medībām.
