Bija laiks, kad latvieši devās uz Krieviju, bēgot no Pirmā pasaules kara. Pēc vēsturnieku datiem, uz plašo kaimiņzemi 1914. gadā izceļoja aptuveni 750 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Mūsdienās latvieši emigrē, vēloties labāku dzīvi, nevis kara draudu spiesti. Viņu ceļš gan iemīts Rietumeiropas virzienā. Nav dzirdēts, ka kāds peļņas meklētājs būtu devies uz Krieviju. Varbūt tāpēc, ka neklīst runas par algu paradīzi Austrumu kaimiņzemē. Baltiešus Krievijā arī diez ko nemīlot un lamājot par fašistiem. Tādēļ man diezgan liels pārsteigums bija saruna ar kādu uzņēmēju, liela lauksaimniecības uzņēmuma ģenerāldirektoru, no Pleskavas apgabala. Ja kādam Latvijas iedzīvotājam esot vēlēšanās strādāt Krievijā, tad – “laipni lūdzam!”. Zemes tur esot daudz. Visiem pietikšot, ko apstrādāt. Viņa uzņēmumā jau strādājot latvietis, vadot vienu no nozarēm. Uz to gan atteicu, ka mums pašiem ir gana daudz neapstrādātas zemes. Mazā Latvija nevar atļauties to pašu, ko daudzmiljonu Krievija. Krievzemes plašumos ienākušus cittautiešus, globāli skatoties, pat nepamanīs. Savukārt mūsu zemei ir vajadzīgs katrs pilsonis, lai saglabātu savu nacionālo identitāti. Tie latvieši, kuri varētu, bet nebrauc projām uz ārzemēm, ir ikdienas klusie varoņi. Valsts vara gan to nenovērtē. Gluži otrādi, tautas nīcināšana turpinās. Ļogās un brūk vitāli svarīgas jomas – medicīna un izglītība, kas atsauksies uz mūsu miesu un garu. Tomēr patriotisms tautā vēl nav devalvējies. To apliecina aizvadītās nedēļas nogalē notikusī Likteņdārza talka un vienotības skrējiens.
