Dzīvē nekas nestāv uz vietas, viss evolucionē. Bet pārkārtojumi un pametumi sagriezušies tādā virpulī, ka vienam gadam mazliet par daudz. Cilvēku ikdienā ir vajadzīgi divi civilizācijas iedibinājumi: veselības aprūpes un izglītības iestādes. Un ir pilnīgi skaidrs, ka pēc agrāko gadu pieredzētā un akceptētā mēs nespējam pat domās pieļaut, ka medicīniskie pakalpojumi varētu būt tikai par dārgu naudu pieejami. Te negribu piesaukt salīdzinājumam sociālisma laiku medicīnu, kas it kā bija bezmaksas, jebšu par izcilu kvalitāti tolaik runāt nepieklājās. Cita lieta, ka bezmaksas pakalpojumus viens otrs iemanījās izmantot ļaunprātīgi, piemēram, atpūsties no strādāšanas slimnīcā. Atceros, kā sodījās zobārste Bogdanova pēc tam, kad viena dāmīte viņai bija lūgusi izķeksēt ēdiena paliekas no zobu šķirbām. Kad tagad dzirdu par Rīgas Pirmās slimnīcas likvidācijas plāniem, atceros 1950. gada vasaru, kad šajā slimnīcā biju ievietots Acu nodaļā. Toreiz Daugavā nogrima pasažieru kuģis ar Ļeņingradas pionieriem, un tad visu nakti skaudri čīkstēja sanitārie ratiņi, traģēdijas upurus no uzņemšanas vedot uz morgu. Nedod Dievs, ja mūsdienās notiktu līdzīga nelaime, bet Daugavas tilti tajā brīdī būtu nosprostoti. Varam saprast, ka pagastu doktorātu laiki pagājuši. Tomēr reformām jānotiek saprāta robežās. Kāpēc daudzi tautieši pensijas gados nepārceļas uz dzimteni? Tāpēc, ka ASV vai Kanādā viņiem veselības aprūpē lielas atlaides un priekšrocības. Tiesa, tas sasniegts ilgākā laikā, ASV bijuši laiki, kad daudzas sievietes dzemdēt izvēlējās uz ielas, jo tad aprūpe bija par brīvu – policisti tika apmācīti dzemdību pieņemšanā. Savulaik Valijai Ruņģei vaicāju, kāpēc viņa ASV neturpināja ārstes praksi, ko bija praktizējusi Latvijā visus kara gadus. Man atbildēja, ka viņai radies liels pārdzīvojums, redzot izmisumā raudošas sievietes ambulances priekštelpā – sirdzējām nav bijis naudas pieprasītajai samaksai. ASV kopš tā laika izveidojusi elastīgu apdrošināšanas sistēmu, bet Latvija virzās tanī virzienā, ko amerikāņi piedzīvoja pirms gadiem sešdesmit. Dar’ man, tēvis, pastaliņas Kopš laikiem, kad bērni uz skolu posās jaunās pastaliņās, ir daudz tumšu ūdeņu aiztecējis. Vēsturiski bijis tā, ka lauku skolas ēkas tikai retos gadījumos uzceltas potenciālajos centros. Kamēr skolēni nedēļu pavadīja kopmītnē, tam bija mazsvarīga loma. Divdesmitajos gados daudzas skolas izveidoja bijušajos muižu centros, bet kolhozu ēras gados centri veidojās pēc ierēdņu iegribām. Divdesmit gadu laikā, ko pavadīju izglītības nodaļas darbā, esmu piedalījies daudzu skolu likvidācijā. Nav, piemēram, vairs Omuļu, Turnas, Lugažu pamatskolu, daudzu sākumskolu. Tagad pienākusi kārta citām mazajām skoliņām. Smiltenes novadā likvidēs divas skolas. Brantu skolas nelaime tā, ka pagasta centrs kopā ar sovhoza centru pārvietojās Smiltenes pievārtē. Man jaukas atmiņas par šo skolu, sevišķi par kolorīto direktoru Jūliju Krievu. Birzuļu skolas liktenis faktiski izšķīrās reizē ar pagastu apvienošanos un centra pārcelšanu uz Bilsku. Savulaik skolas direktore man pārmeta, ka es skolu esot centies likvidēt jau reizē ar Grundzāles skolas jaunās ēkas celtniecību. Mana loma gan bija tikai pamatojuma sacerēšana, lai piešķirtu līdzekļus ēkai ar 320 vietām, un tad sarakstīju garu sarakstu, kuras tuvākās skolas esam paredzējuši likvidēt. Līdzās Priežkalna un vēl pāris sākumskolām pierakstīju arī Birzuļu astoņgadīgo skolu, kaut īstenībā neko likvidēt negrasījāmies. Pēc četrdesmit gadiem tas tomēr noticis. Svarīgus papīrus sacerēt esmu līdzējis arī Plāņu pamatskolas ēkas celtniecībai. Tagad cilvēciski žēl, ka skaistā ideja kalpojusi tik neilgam laikam. Gribētos cerēt, ka novadu vadītāji domās par varbūtību, ka kaut kad nākotnē viena otra pamesta ēka atkal būs vajadzīga bērnu izglītības nodrošinājumam. Lauki gaidīt gaida apsviedīgus uzņēmējus, kas iedvestu dzīvību tagadējiem aizkaktiem. Vajadzīgi saimnieki Pašreizējā dižķibelē vairāk nekā jebkad vajadzīga Saimnieka roka. Gan valsts līmenī, gan pilsētu un novadu līmenī. Par to iedomājos, lasot interviju ar Ventspils pilsētas galvu Aivaru Lembergu. No jauna saņēmis pilsētas vadības grožus, Lembergs ar lepnumu stāsta par četru jaunu rūpnīcu celtniecību un citiem projektiem. Jā, ticu, ka šim vīram skapī atrodami savi skeletiņi, bet apgalvoju, ka viņa pretiniekiem šādu skeletu daudz vairāk. Prokuratūra, uzsākot Lemberga vajāšanu, visvairāk ir kaitējusi Ventspilij un Latvijai, un pavisam nožēlojami ir tas, ka prokuroru gatavotajā apsūdzībā eksperti nevar atrast neviena pierādījuma. Krievu komentētājs Mļečins līdzīgu rīcību sauc par onanismu. Avīzēs lasām, ka arī Jelgavā top divas rūpnīcas. Un vēl šur tur. Tas nozīmē, ka krīzes pārvarēšana notiktu daudzkārt raitāk, ja vairāk būtu īstu Saimnieku. Tagad prognozētāji šausminās par to, kā ziemu pārcietīs bezdarbnieki. Mazliet ar ironiju esmu vērojis bezdarbniekus, kuri laukos dzīvo pēdējos 20 gadus, ne dienu nenostrādājuši algotu darbu. Un dzīvo taču! Vai tā nebūtu pētījuma vērta pieredze?
