Kādam, kam skumji Nekā laba vairs nav? Bet Tu paskaties, Kādi mākoņi debesīs! Tādu, kā tie ir šodien, Bijis laikam vēl nav nekad. Gribas pieskarties, sabužināt Gluži kā mazam bērnam, Bet… debesis pārāk augstu ir – Jāpietiek man ar ēnām. Toties naktī būs zvaigznes Mirdzošas, spožas Kā zelta pogas pie frakas. Kas par to, Ka vairs nekā laba nav? Zvaigznes mirkšķina man kā trakas! Un pēkšņi jūtu, Ka sejā smaids, Iztaisnojas pat pleci. Lai tikai pamēģina vēl kāds Nosaukt mani par veci! Sasitu spoguli, Lai tas man Nerāda šķību ainu. Nav nekā laba? Kā gribu, tā pats Savu dzīvi es mainu! Un kas par to, Ja no malas šķiet – Ripoju lejā no kalna? Brīdis tas nav vēl pienācis, Vēl mani nav skārusi salna. Nav nekā laba? Bet zinu, ka būs! Mazliet vien jāpagaida, Un ne vien zvaigznes, Bet cilvēks kāds Sildīsies manā smaidā.
