Vienai ir dots Ezera vārds par godu tuvējai Tiltleju ūdenskrātuvei, otrai – Dzērves nosaukums, kā atgādinājums, kurš vietējais uzņēmējs tai simboliski devis dzīvību.Abas ir jaunākās ielas Smiltenē. Abas atrodas viena otrai gandrīz blakus. Ezera iela ir šaurs, bedrains un īss zemes ceļš. No Rūpniecības ielas tas nogriežas uz mazdārziņu rajonu un Smiltenes pagasta lauku mājām un ved gar makšķernieku un gulbju iecienīto Tiltleju ezeru.Vienīgā māja Ezera ielā ir kādreizējais vilnas pārstrādes cehs – bijušais rajona padomes īpašums, ko privatizējis ārzemnieks no Nīderlandes. Savulaik pamatīgi būvētajā vairāku stāvu namā jau daudzus gadus nekas nenotiek. Durvis ir slēgtas. Vairākiem logiem izsisti stikli. Logā izlikts brīdinājums par to, ka ēka tiek apsargāta. Pavisam pamesta tā nav. Brīdī, kad piebrauc “Ziemeļlatvija”, dzirdams, ka vienā no istabām, ko skatienam slēpj aizkars, skan radio.Garām ar zaļu žigulīti uz Smilteni no savām lauku mājām brauc Mirdza Plētiena. “Sākumā runāja, ka te būšot atpūtas vieta vai bārs, bet neviens nekā nedara. Kādreiz vilnas cehā cilvēki strādāja trijās maiņās, auda spilvendrānas, dekoratīvās segas un visu ko citu. Tagad vairs nevienam neko nevajag. Vairākas reizes esam to pārrunājuši,” stāsta pensionāre.Par ēkas īpašnieka plāniem informācijas nav arī vietējai pašvaldībai.Otrs objekts Ezera ielā ir Tiltleju hidroelektrostacija, kas pieder Valkas firmai “GM”. Pati iela kalpo arī par aizsprosta dambi.Rūpniecības ielas otrā pusē, kalnā līkumu met Dzērves iela. Arī tā pagaidām skumst bez iedzīvotājiem. Neasfaltētā, aptuveni 400 metrus garā iela ved pa klaju lauku, kurā pagaidām slejas tikai viena savrupmājas jaunbūve. Dzērves iela pilsētā radās, uzņēmējam Ansim Dzērvem sākot apsaimniekot savu apbūves vajadzībām iegādāto zemes gabalu. Firma “Dzērves nami” tur plāno būvēt mazstāvu dzīvojamo māju ciematu. Pašlaik ideju piebremzējusi dižķibele.“Nekāda vaina. Lai tik būvē, kad varēs,” par varbūtējiem kaimiņiem nesatraucas Anita un Ilgonis Ozoli no Mazās Jaunās ielas 2a. Dzērves iela atrodas aiz viņu mazdārziņa sētas. Viņi bijuši aculiecinieki, kā tehnika nolīdzināja lielo, apbūvei plānoto teritoriju, kurā pirms tam atradās divi gateri. “Kad tie strādāja, bija jauki. Varēja šālītes nopirkt,” nopūšas A. Ozola.
