Ir augusta vidus, rēns atvasaras vējš plūst pār pļavām ap “Strautiņu” mājām Valkas pagastā, bet dārzā no ābolu svara it kā sveicienā nolīkušie ābeļu zari sagaida atbraukušos viesus uz dzejnieces Velgas Kriles piemiņai veltīto ikgadējo Velgas dienu.
Šis pasākums, ko ik gadu ar vietējās pašvaldības un uzņēmēju atbalstu rīko dzejnieces māsa Antra Krile, daudziem literātiem un tiem, kuriem tuva Velgas dzeja, ir kā sava veida svētceļojuma mērķis, kuru sasniedzot, var veldzēt dvēseli un censties izprast neizprotamo. Kaut vai to, kādēļ Velga tik agri no mums šķīrās. Baidījās no garīgās tumsasŠis jautājums atbraukušo pārdomās ir aktuāls visus gadus un arī tagad izvirzās priekšplānā dzejnieces istabā, kurā pulcējas dzejnieki Eduards Aivars, Uldis Bērziņš, Dagnija Dreika, Elīna Līce, literatūrzinātniece profesore Janīna Kursīte, Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Ieva Kolmane, Valkas novada domes pārstāvji, Valkas ģimnāzijas skolotājas un daudzi citi, kuru garīgajā pasaulē V. Kriles dzeja ieņem nozīmīgu vietu.Atklājot pasākumu, uz šo jautājumu atrast atbildi cenšas dzejnieces māsa A. Krile. “Šajā istabā Velga nodzīvoja savas dzīves pēdējos 10 gadus. Te viņa ir sarakstījusi apmēram 1200 dzejoļu un septiņas lugas. Lielu daļu no uzrakstītā dzejniece sadedzināja, jo viņa pret savu daiļradi izturējās ļoti kritiski. Dzejošana bija viņas dzīvesveids. Reiz Velga man atzinās, ka rakstīšana viņai sagādā tādu baudu, ko ar citiem priekiem nevar salīdzināt. Tad nu jājautā, kādēļ viņa šķīrās pāragri no dzīves? Uz to atbildēt nav vienkārši. Bija kādi 10 gadi, kad viņas dzeju nepublicēja un daļa sabiedrības no viņas novērsās. Kad iznāca Velgas pirmā grāmata un viņa uzstājās arī televīzijā, tad viņai draugu bija daudz. Pēc tam, kad viņu nepublicēja, jo māsa sāka citādi rakstīt, tad arī vairums draugu pazuda. Palika tikai uzticamākie, kas ticēja Velgas talantam. Tā desmitgade bija ļoti grūta viņas dzīvē. Tajos nācās piedzīvot gan čekas interesi, gan draugu nodevību. Es domāju, ka Velga to nespēja izturēt, jo viņai visvairāk bija bailes no garīgās tumsas,” saka A. Krile.Dzejoļi dāvā pārdzīvojumuNu vairs nav šīs tumsas. Ar katru gadu arvien vairāk kļūst to cilvēku, kuri zina Velgas vārsmas un kuri ik pa laikam tās vēl un vēlreiz pārlasa. Dzejniece ir aizgājusi, lai atnāktu. To uzsver arī J. Kursīte. “Ir dzejnieki, kuri, domājot, kas viņiem sakāms, cenšas pieslieties kādai dzejas skolai un ir tādi, kuri nepieskaras zemei. Tajā brīdī, kad viņi uzlido, tiem parādās atzinība un draugi, bet vēlāk viņi var sastapties ar nesapratni. Velga Krile ir dzejniece, kura pie mums ir atnākusi pēc savas aiziešanas,” atzīst J. Kursīte.Viņa piebilst, ka ļoti vēlētos, lai Velgas dienas kā laba tradīcija turpinātos, jo tā ir iespēja ieklausīties ne tikai Velgas vārdos, bet ieskatīties arī pašiem sevī.Dzejnieks E. Aivars atzīst, ka sākumā viņam V. Kriles dzeja šķitusi pārlieku blīva un piesātināta, un tas licis ik pa laikam vēl un vēl pie tās atgriezties. “Tagad man šī dzeja ir pašā laikā. Gandrīz katrā viņas dzejolī ir kaut kas tāds, ko es varu piedzīvot vai pārdzīvot,” apliecina E. Aivars. Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja I. Kolmane pastāsta, ka uz Velgas dienu brauc jau otro reizi. “Es te galīgi nevēlos runāt kā oficiāla persona. Man šajā vietā mieru nedod jautājums, kāda vispār ir dzejnieka sūtība? Un tad es redzu ainu, kurā ir nams un tajā mēs dzīvojam. Vairākums gan no mums ir saspiedies šaurā istabiņā un pazīstam tikai to, kas tajā atrodas. Mēs nezinām, ka varam arī iziet ārā. Pēc manām domām, tieši dzejnieki dod mums jaunus vārdus un valodu, kas paver ceļu arī uz citām telpām,” saka I. Kolmane.Jākļūst par novada zīmoluDzejniece D. Dreika atzīst, ka Velgas istabās jūt biezu saules slāni. “Tas ir tik biezs, ka var gandrīz ar nazi griezt. Man ļoti pietrūkst Velgas vēstuļu. Kādreiz mēs sarakstījāmies. Velga tās rakstīja ar roku, un es jutu viņas auru. Tā ir arī te. Redzot, cik daudz cilvēku apmeklē šo pasākumu “Strautiņos”, man gribas domāt, ka Velgas diena turpmāk kļūs par Valkas firmas zīmi jeb zīmolu. Pazīmes, ka tā var būt, ir,” apliecina D. Dreika.Un tad jau telpā ieskanas pašas dzejnieces V. Kriles balss. Lai mēs to dzirdētu, ir parūpējusies Velgas māsa, atrodot un piedāvājot mums noklausīties vienīgo radioierakstu, kas saglabājies. Tajā Velga lasa savus dzejoļus. Telpā klusums, skan tikai Velgas vārdi, kas kārtējo reizi kā ass nazis aizskar ikviena klātesošā sirdi. Grūti vārdos izteikt radušos pārdzīvojumu. Tādēļ arī varbūt sāk skanēt mūzika un dziesmas, ko izpilda dzejniece E. Līce. Tās ir dažādas. Gan ar V. Kriles vārdiem, no kurām dažām mūziku sarakstījusi viņas māsa, gan citu dzejnieku sacerētas, kuras E. Līce izvēlas, pakļaujoties noskaņai. Ik gadu Velgas dienā piedalās arī Valkas novada izpilddirektors Guntis Bašķis. “Man ir ļoti patīkami tieši te klausīties dzeju, kas ir mūsu garīgā maize. Maize dod spēku, tāpat arī māksla mūs stiprina grūtību pārvarēšanā. Žēl, ka šodien garīgās vērtības nomāc materiālisms, alkatība un saimnieciskās problēmas. Tādēļ šādas Velgas dienas ir svarīgas, jo tās palīdz mums saglabāt kultūras vērtības,” saka G. Bašķis.Velgas dzeju bieži pārlasaĪstu pārdzīvojumu rada Valmieras Drāmas teātra aktiera Mārtiņa Meiera runātā V. Kriles dzeja. Turklāt izbrīna, ka tik daudz dzejoļu aktieris nekļūdīgi runā no galvas. “Ar Velgas dzeju esmu saskāries arī agrāk, jo studiju laikā iestudējām viņas lugu “Svētlaimīgo sala”. Luga mani ļoti ietekmēja un emocionāli uzrunāja. Kopš tā laika man mājās ir Velgas Kriles dzejoļu krājumi. Viņas dzejoļus pārlasu, kad ir attiecīgs noskaņojums,” atklāj M. Meiers.Velgas dzeja viņas piemiņas dienā izskanējusi, bet izrunātie vārdi paliks ikviena “Strautiņu” apmeklētāja sirdī.
