Pirms gandrīz 70 gadiem mans vectēvs bija Brantu pagasta vecākais. Ja viņš šodien būtu dzīvs un redzētu, kāds pagasts izskatās mūsdienās, pat nezinu, ko viņš domātu. Varbūt par to, – vai tā ir Latvija, par ko viņš cīnījās brīvības cīņās?Branti lēnītēm izmirst. Arī vietas dzīvo savu dzīvi, un šai pusei tā kaut kādu iemeslu dēļ ir gājusi lejup. Nav nekā, kas piedienas mūsdienu ciematiem. Mazo miestiņu veido vien dažu māju puduris. Pēdējais dūriens ir vienīgās pašvaldības iestādes – vietējās pamatskolas – slēgšana. Bet bez bērniem nevienai vietai nav nākotnes. Tiesa, pārmest skolas likvidēšanu novada domei nav pamata. Jo aprēķini ir nepielūdzami, – ar tik mazu bērnu skaitu valsts un pašvaldība nevar finansiāli uzturēt izglītības iestādi. Cipari jeb prāts pret jūtām. Skolu slēdz arī Birzuļos. Līdzīgi procesi notiek arī citos novados. Latvija atkal sākusi mainīties. Šovasar sanāca būt Stāmierienas pilī, kur senu vēstures priekšmetu ekspozīcijā izlasīju kādu citātu (autoru neatceros) ar pamatdomu, – 1905. gadā, dedzinot vāciešu pilis un muižas, latvieši iznīcināja kultūras vērtības. Kaut kā zīmīgi sanācis, – gan Brantu, gan Birzuļu skolas atradās muižu ēkās, kas mūsu senčiem simbolizēja dzīves ļauno un nīsto pusi. Atkal šīs celtnes skar iznīcības elpa, tikai šoreiz baltvācu baronu vietā ir savējie – latviešu bērni un viņu skolotāji jeb tautas nākotne. Kā to saglabāt, ja lēmēji ir pašu valsts vara, jo Latviju tās pārvaldītāji ir nolaiduši līdz kliņķim? Un tad gribas, lai tauta izdzīvo savā zemē – par spīti visam. Noturēt un neatdot nevienu ciematu pamestībai.
