Ja Jērcēnu pagastā sasveicinoties sacīsit: “Lačitašarla!”, jūs noteikti sapratīs vairākās mājās. Pagastā ir viena no lielākajām čigānu kopienām Vidzemē, un minētais vārds romu valodā nozīmē “Labdien!”. No 545 iedzīvotājiem nepilni pieci procenti ir čigāni. Par kopienu to gan var saukt visai nosacīti, jo mūsdienās romu pēcteči dzīvo atsevišķi – katrs savā ģimenē. Vēlējos uzzināt, kā tad čigāniem Jērcēnos klājas.Jērcēnu pagasta tautas nama vadītāja Ginta Gailīte stāsta, ka ciematā nesen pat bijušas čigānu kāzas. Tas nozīmē, ka klāt nākusi vēl viena šīs tautības pārstāvju ģimene. Īstu apmetni nav pat redzējisAr vienu no čigāniem Vili Kleinu satiekos turpat pie pagasta pārvaldes ēkas. Viņš te strādā un kopj parku.“Nemaz neatceros, cik gadu te dzīvoju. Uz Jērcēniem atbraucu, kad biju vēl puika,” stāsta V. Kleins. Ieradusies visa viņa ģimene. Tagad tēvs, mamma un viens brālis miruši. Vilis palicis ar diviem brāļiem un trijām māsām. Viņam pašam arī ir bērni, viens vēl mazs, bet otrs mācoties Tilžas internātskolā.Par čigānu seno dzīvesveidu, kad viņi dzīvojuši dabā, veidojuši apmetnes un kurinājuši ugunskurus, Vilis zina tikai nostāstus, kurus dzirdējis no vecākiem. “Senos laikos notika braukšana ar zirgiem, tie jau bija čigānu lepnums, bija dziedāšana un dejošana pie ugunskuriem, tagad no tā vairs nekā nav. Dzīvojam tāpat kā visi citi. Man patīk te strādāt. Esmu priecīgs, ka vispār ir, ko darīt,” stāsta V. Kleins.Viņš atzīstas, ka pats nemaz nezina, kāds īsti izskatās čigānu tabors, jo savā mūžā nav to redzējis. Čigānu valodu Vilis esot iemācījies no vecākiem, bet tajā sarunājoties tikai mājās ar ģimenes locekļiem. Sabiedrībā šejienes čigāni runā latviski, ko labi prot. “Vairs jau nav nekādas atšķirības mūsu starpā, dzīvojam tāpat kā latvieši. Tāpat kā jums, arī mums visizdevīgākais braucamais ir automašīna, kas var atļauties – tas to nopērk. Zirgu prieka dēļ vēl tur tikai daži gados veci čigāni,” saka V. Kleins. Arī bērni, tāpat kā latviešu ģimenēs, ir dažādi. Ir sliņķi, kuru grūti noturēt skolas solā, un ir zinātkāri. “Jaunie čigāni ir visādi. Ir tādi, kuri nespēj pabeigt skolu, un ir tādi, kuri studē augstākajās mācību iestādēs,” skaidro Vilis. Viņš norāda, ka par tradīcijām, iespējams, labāk pastāstīšot Haralds Mitrovskis, kurš pagastā esot viens no vecākajiem čigāniem.Tradīcijas palikušas pagātnēH. Mitrovskis, vietējo starpā saukts arī par Haraldu Sīmani, dzīvo vecajā Jērcēnmuižas namā. Turpat, tikai otrajā stāvā, apmetušies arī jaunie čigāni Ļena un Agris Kleini, kuri nesen apprecējās. Haralds mūs laipni sagaida pie ārdurvīm. Vaicāju, vai viņš te nejūtas kā čigānu barons, būdams vecākais. Vīrs nosmejas un stāsta, ka tie laiki ir beigušies. Tagad katrs čigāns pats sev esot barons. “Kādreiz te bija ļoti daudz mūsu tautiešu. Tagad daļa nomirusi, daudzi aizbraukuši strādāt uz Īriju. Jaunībā gan dzīvoju pa mežiem. Tepat, Strenču pusē, bijām apmetušies,” saka H. Mitrovskis. Toreiz viņš arī iepaticies tagadējai draudzenei latvietei Rutai, kas pati sevi dēvē par Haralda mājas saimnieci. “Vedām uz mežu čigāniem traukus, drēbes, nu un iepatikās man tas vīrs,” saka Ruta.Arī Haralds atzīst, ka tagad čigāniem un latviešiem tradīcijas un svētki ir vienādi. “Kādreiz gan čigāni, saprecinot jaunos, strikti raudzījās, lai līgavainis līgavai būtu pirmais vīrietis. Kāzu gultai pārklāja baltu palagu un pēc pirmās nakts tad visi skatījās un vērtēja, vai līgava bijusi nevainīga. Ja bija grēkojusi, tad dabūja pamatīgu pērienu,” stāsta H. Mitrovskis. Arī alkoholiskie dzērieni bijuši citādāki. Čigāni vairāk bija iecienījuši ēteri un balderjāņu šņabi. Ātrāk iesitot pa galvu, bet ātrāk arī izejot. Tagad dzerot to pašu, ko visi. No pēdējiem čigānu svētkiem, kuros iznācis piedalīties, bijušas Agra un Ļenas kāzas, kas ar dejām un dziesmām izvērtušās īsti čigāniskas. Kad tiek pieminēta dejošana, painteresējos, kā čigānietes spēj tik plastiski un ugunīgi dejot, ka vīriešiem skatoties sirds pamirst. Par to pastāsta Ļena, kas sarunas laikā pienākusi pie mums. “Dejošana mūsu tautības meitenēm ir iedzimta. Īpaši neviena mamma savus bērnus dejošanā neapmāca, taču tie jau no mazām dienām iet līdzi vecākiem uz viesībām, skatās, ko tur dara. Par redzēto rodas interese, gribas atdarināt, un tā pamazām viss tiek apgūts,” saka Ļena.Zīlēšanai čigāni paši neticLīdz šim bijām pieraduši pie uzskata, ka čigāni nav iedomājami bez zīlēšanas. Sarunas ar Jērcēnu čigāniem par zīlēšanas tēmu šos stereotipus lauž. Sākumā satiktais Vilis pateica, ka viņš pats zīlnieču pareģojumiem netic un atklāti atzinās, ka viņam tā lieta galīgi nav saprotama. Līdzīgi izsakās arī Ļena. “Es arī par šo nodarbi neko daudz nevaru pateikt, jo čigānu jaunā paaudze ar to tikpat kā vairs nenodarbojas. Ja man kādam vajadzētu kaut ko izzīlēt, es pat nezinātu, kā to darīt,” stāsta Ļena. Haralds gan smaida un jautri piebilst, ka viņš par cilvēku visu pasaka no viņa acīm. Joka pēc gribu zināt, ko tad viņš redz manās acīs, un Haralds klāj vaļā: “Tu esi baigais gudris, un tev ir baigā pieredze.” Viņš painteresējas, vai esmu atsities mammā un, kad atbildu apstiprinoši, secina: “Tādēļ arī esi gudris”. Visi nosmejamies, bet Haralds turpina: “Tomēr jāatzīst, ka dažas zīlnieces prot atklāt patiesību, turklāt varot arī cilvēku noburt.” Viņš pats ticot Dievam, jo tas ir visdrošākais sargs un palīgs. Arī Ļena apmeklējot dievkalpojumus, to vadītājs sludinātājs Viktors Šutovs bijis arī uz viņas kāzām un iekļuvis krusttēva godā. “Es tev pateikšu par Dieva spēku. Tagad es mežos lasu ogas. Redzu, nāk liels negaiss ar pērkonu un zibeni virsū. Es sēžu zem plēves un lūdzu Dievu. Zibens man aiziet garām un iesper citur. Un vēl atceros, ka pulkstenis jau bija 23.00. Pēkšņi gaisma kā saule uzspīdēja, un vēl varēju salasīt trīs litrus melleņu,” par savām ogotāju gaitām Haralds stāsta Minhauzena cienīgus mednieku stāstus. Pēc tam arī atvadāmies, neskopojoties ar laba vēlējumiem cits citam.Vēl dzīvo kā īsts čigānsVēl iebraucam “Skoliņās”, kur dzīvo Haralda radinieka Laša un Sandras Mitrovsku ģimene. L. Mitrovskis atzīst, ka vasara ar bagātīgo ogu ražu mežā ļauj izdzīvot īstu čigāna dzīvi, gluži tādu pašu kā sendienās. “Tikai tagad mans zirgs ir vieglā automašīna. Sasēžamies tajā ar visiem bērniem un laižam uz mežu dzīvot. Turpat arī nakšņojam, kurinām ugunskuru, vārām kafiju, bet no rīta jau ar pirmo gaismiņu lasām ogas un sēnes,” stāsta L. Mitrovksis. Visi trīs bērni – Artis, Samira un Atis – ogas gan vairāk lasot vēderā nevis spainī, bet, pēc vecāku domām, arī tas labi – lai uzkrāj vitamīnus. Kad beigšoties sezona, tad čigānu dzīve atkal kļūšot tāda pati kā visiem.
