Ilze, audzina divus bērnusŠķiet, kad mēs augām, neviens par iedrošinājumu nerunāja un arī īpaši nepraktizēja. Gan skolā, gan ģimenē bija sava kārtība un attiecības: ja varēji, biji labs, nevarēji – pats vainīgs! Neviens negāja auklēties, ucināties un iedvesmot uz kādiem tur panākumiem. Tas paveicis arī ko pozitīvu, ka, par spīti sliktajām prognozēm, esmu varējusi šo to sasniegt. Tomēr «pēcgarša» nav patīkama, atceroties, piemēram, angļu valodas skolotājas neticību, ka spēšu nokārtot šo vidusskolas iestājeksāmenu. Nokārtoju un beigās kļuvu pat par angļu valodas tulku! Domāju, cik ļoti man dzīvē būtu palīdzējis, ja vecāki jau laikus pamanītu manas stiprās puses un iedrošinātu tās attīstīt. Man vajadzēja tās «izkost» pašai, bet tas prasīja gadus. Tāpēc ar saviem bērniem cenšos būt gudrāka. Protams, vēlos, lai viņi būtu spējīgākie un veiklākie, bet esmu iemācījusies priecāties par viņu mazajām uzvarām, kaut citi bērni apkārt iemācījušies lietas darīt ātrāk un labāk, piemēram, lasīt vai apģērbties. Es ticu, ka pozitīvam vārdam un attieksmei ir lielāks spēks nekā nemitīgai bakstīšanai un kritikai!
