Ir aizvadīta šīs vasaras un arī Latvijas vēsturē lielākā mūziķu tūre. Gandrīz 80 000 skatītāju sešās uzstāšanās reizēs noskatījušies jelgavnieku — «Prāta vētras» — tūres «Četri krasti» koncertus.
Ir aizvadīta šīs vasaras un arī Latvijas vēsturē lielākā mūziķu tūre. Gandrīz 80 000 skatītāju sešās uzstāšanās reizēs noskatījušies jelgavnieku — “Prāta vētras” — tūres “Četri krasti” koncertus.
Viss sākās ar ikdienišķu preses konferenci Cēsīs, kur pirms pirmā koncerta 5. augustā puiši saņēma “Zelta disku” par 8000 eksemplāros Latvijā pārdoto albuma “Četri krasti” kopiju. Latvijā raksturīgā žurnālistu atturīgā jautāšanas maniere jau pēc pārdesmit minūtēm lika prātniekiem paziņot: “Nu tad ko? Dodamies uz koncertu, un lai notiek kas notikdams!” Tam sekoja pirmais koncerts, pirmie iespaidi un pirmais pārsteigums, pat šoks, ieraugot, uz ko ir spējīgi jelgavnieki: iespaidīgas konstrukcijas, gaismu šovs, lielais videoekrāns. Kopā ar prieku, 9000 Cēsu koncerta apmeklētājiem ieraugot “dzīvajā” sen neredzētos puišus, jau pirmās dziesmas “Četri krasti” laikā nāca arī sajūsma par iespaidīgo skatuvi.
Koncertu virtuāli varētu sadalīt trīs lielās daļās: pirmā daļa ar jaunā albuma un veco dziesmu miksli, otrā — “Veronikas” iznāciens un trešā daļa ar superhitiem un pārējām jaunā albuma dziesmām.
Jau sākot skanēt “Četriem krastiem”, kad puiši tikai iekārtojās uz skatuves, publikas emocionālais saviļņojums bija īpaši augsts, kaut īstenībā viss vēl tikai sākās. Jau pēc “Online” un “Pilota Tima”, kad Renārs Kaupers beidzot sasveicinājās ar publiku un pieteica koncerta sākumu (līdz Rīgai šis pieteikuma teksts bija izstiepies līdz četrām valodām), “Tin Drums” laikā publika beidzot atverās un sāka izkristalizēties ne vien pirmajās rindās esošo fanu spalgās balsis, bet arī pārējo tūkstošu bļāvieni, spiedzieni un plaukšķināšana. Par faniem runājot — līdztekus jau ierastajiem bariņiem no dažādām pasaules malām, kas koncerta sākumā izkar savus karogus pie skatuves, kā jaunums bija arī citi fani, piemēram, nevienu koncertu neizlaida Mihelsona atbalsta grupa, kas izmantoja katru izdevību, lai paziņotu par sava elka apbrīnošanu.
Kamēr lēnām un mierīgi grupa turpina “barot” publiku ar saviem hitiem, tai skaitā Grētai Garbo veltīto “Rudeni” un iepriekšējo albumu tituldziesmām — “Kaķēnu” un “Colder” —, pienāk brīdis, kad Renārs atgādina skatītājiem par traģiski zaudēto grupas dalībnieku Mumiņu. Viņam “Prāta vētra” velta dziesmu, un pēc tam, uz tumšas skatuves spēlējot “Spacemumiņu”, uz lielā ekrāna tiek demonstrēti vēsturiski kadri ar Mumiņa video un fotouzņēmumiem. Šajā brīdī dažs labs pagūst apraudāties, citi savukārt tam pat nepievērš uzmanību.
Tad seko klusuma brīdis, kura laikā tiek gatavots īpašais pārsteigums — uz garās publikā ieejošās “mēles” gala tiek izvietoti mūzikas instrumenti un mikrofoni, un “Prāta vētra”, atgādinot par “Rolling Stones” koncertā redzēto, sāk savu “Veronikas” iznācienu, parādot publikai, ka Mihelsons var spēlēt arī basģitāru, Roga itin labi jūtas ne tikai pie bungām, bet arī ar akordeonu, bet Kaupers ar Jubaltu var spēlēt ģitāru ne sliktāk par “AC/DC” dalībniekiem. Trakulīgais šovs turpinās teju pusstundu, nospēlējot gan “Lidmašīnas”, gan “Čiekurus”, gan stipri nopietnāko “Elpo”, kuru izdodas nobeigt ar agresīvu dziesmas kaveru. Šovs beidzas, kad tehniķi atņem prātniekiem instrumentus, atstājot uz skatuves Rogu, kurš stāv uz krēsla un dauza uz skatuves palikušo drobeni, bet Jubalts vēl haotiski trinkšķina akordu savārstījumu. Rīgā šajā brīdī puiši bija tik emocionāli pacilāti, ka neviļus un, kā izskatījās, pašam Jānim par izbrīnu šis akordu savārstījums pārvērtās dziesmas “Satisfaction” pirmajos akordos. Simboliski, vai ne?
Koncerta pēdējā daļā izpildītās dziesmas jau tā laimīgo publiku iepriecina ar vēl un vēl piemeklētiem gabaliem. Šeit ir jāatminas Jēkabpils, kur grupai, koncerta beigās izpildot dziesmu “Skoļzkije uļici”, tieši tāpat kā pirms gada uzstājoties “Sugababes” vietā festivālā “re:loud” Mežaparkā, pievienojās draugs Iļja Lagutenko no Latvijā plaši pazīstamās Vladivostokas rokgrupas. Cik liels bija sarūgtinājums, ka Iļja nevarēja būt arī noslēguma koncertā, jo, domājams, pāri par 40 000 atnākušajiem tā būtu kā papildporcija saldajam ēdienam.
Ja novērtē tūres “Četri krasti” koncertus desmit ballu sistēmā, tad koncerti Jelgavā un Rīgā bez šaubām būtu pelnījuši desmitniekus. Kaut arī dažādi sīkumi, kurus pamanīt varētu vienīgi uz visiem koncertiem bijušie, nedaudz noplacināja snieguma krāšņumu un pilnīgumu Ventspilī un Kuldīgā, tomēr nevarētu teikt, ka koncerts būtu vērtējams zemāk par septiņām ballēm. Cēsis un Jēkabpils savukārt devītniekus pelnījušas katra savu iemeslu dēļ — kā tūres atklāšanas koncerts un kā brīnišķīga uzstāšanās vietā, kur publika pie kaut kā tik liela nav pieradusi.
Ja pirms tūres sākuma šo rindu autors bijīgi minēja, ka Jelgava būtu jādēvē par pilsētu, kurā piedzima vētra, velkot paralēles ar Kurzemes pilsētu, kurā piedzima vējš, tad tagad viņš ir drīzāk nobijies no tā, ka, pirms diviem gadiem uzstādot apmeklētības rekordu “Skonto” stadionā un tagad Mežaparka estrādē, grupai, kurai līdzi dzīvots un justs jau vairāk nekā desmit gadu, nākamās Latvijas tūres laikā vairs nebūs kur uzstāties, jo lielākas ietilpības vietas pie mums vēl nav uzceltas.
