Pirms kāda laika televīzijā publiskai apspriešanai žurnālisti izvirzīja jautājumu, kādēļ Nodarbinātības valsts aģentūrai jāorganizē kursi dažādu profesiju apgūšanai, ja bezdarbnieki pēc tam tik un tā neatrod nodarbošanos. Taču par viņu apmācīšanu ir izdota liela nauda. Nule Latvijas Universitātes Valkas filiālē ir izsludināta pieteikšanās uz studiju programmu apguvi māszinībās. Zinot, ka vairākas slimnīcas ir slēgtas, bet lielās reģionālās ārstniecības iestādes gandrīz līdz minimumam ir samazinājušas pakalpojumus, atkal gribas vaicāt, kur tās māsas ar augstāko izglītību dabūs darbu? Vai atkal nebūs lieki iztērēta Eiropas Savienības piešķirtā nauda sociālajām programmām? Cik gadus jau sabiedrība valdībai ir atgādinājusi, ka jāizstrādā pārskatāms plāns, lai zinātu, kāds ceļš izejai no pašreizējās situācijas ejams un kādas profesijas šī ceļa veidošanai vajadzīgas? Taču plāna nav, un nauda tiek tērēta, lai mājās sēdētu diplomēti bezdarbnieki. Mācību organizatori man ir skaidrojuši, ka labāk, lai cilvēkiem ir kāda vai pat vairākas profesionālās izglītības, jo, kad situācija mainīsies, darba meklētājiem ar augstāku kvalifikāciju būs vieglāk iekārtoties darbā. Loģiski jau tas ir, tikai liela daļa ar mūsu valstī iegūtu izglītību, vēl jo vairāk, ja tā ir augstākā, diezin vai sēdēs un gaidīs labākus laikus. Viņi aizbrauks, un ārzemēs tiešām medmāsām ar bakalaura grādu būs lielākas izredzes dabūt darbu. Tā varētu būt pat Igaunija, kur slimnīcas vēl strādā. Saka – bagāts dara, kā grib. Jā, tikai Latvijai nav tās bagātības.
