Politisko apskatu gribas sākt ar Rīgas domes vēlēšanu atskaņām. Aizvienam turpinās promaskavisko spēku prātošana par savādo situāciju, kad galvaspilsētas vadībā par noteicošo “mēri” tiek uzskatīts Šlesers, bet Ušakovs tikai par tādu kā zicpriekšsēdētāju. Ticamāk tomēr, ka abiem minētajiem dižvīriem katram savs darbības lauciņš, kuram striktas robežas nav noteiktas. Netieša informācija liecina, ka domes gaiteņos valda paliels haoss, līdzīgs tam, kādu pieredzēja “Jaunā laika” reformu gaitā. Varam noprast, ka domes vadība, izmantojot nepieciešamību samazināt štatus, steidz atbrīvot simtiem ierēdņu, lai vēlāk vietā neuzkrītoši iebīdītu savus cilvēkus. Jūsmīguma izpausmēs daudz azartiskāki ir krieviskās preses publicisti. Pats spilgtākais piemērs ir Saeimas skandalozā deputāta Kabanova secinājums: “Šodien mums pieder Rīga, bet rīt visa Latvija.” Nevajadzētu šos vārdus uztvert par dzērāja cienīgu plātīšanos. Franks Gordons ievērojis, ka šis sauklis brīnumainā kārtā sasaucas ar dziesmu, kuru nacisti aizgrābtīgi dziedāja pēc Hitlera nākšanas pie varas. “Heute gehört uns Deutschland und morgen die ganze Welt”. Faktiski divi analogi teksti, un gaisā novirmoja sarkanbrūna mēra baciļi. Situācija liek sarosīties latviešu labējām partijām, kuras līdz šim pratušas tikai šķelties, lai ikvienam politiķim sanāktu pa priekšnieka amatam. Nav iespējams visu tautu piedabūt domāt vienādi – kā akmentiņus zem asfalta klājuma, bet skaidrs taču, ka arī nopietnu ideoloģisku pretrunu starp daudzajām mazpartijām nav. Ja gribam dzīvot savā tēvzemē, pēdējais laiks likt muguras kopā. Vai arī simboliski saspiesties mugurām ap senču svētozola stumbru. Ekonomikas sildīšana Bieži lietoto teicienu par ekonomikas sildīšanu šeit piesaucu ne burtiskai, bet nosacītai skaidrošanai. Ar skaisti skanošu lozungu vien dižķibele nav pārvarama. Ir tā saucamie eksperti, kuri brīnumlīdzekli aizvienam saskata lata devalvācijā, sak, tad ar rāvienu visas nelaimes tiktu atrisinātas. Aizmirstot faktu, ka devalvācija nepalielina valsts maksātspēju. Profesors Ķeniņš-Kings atzīmē, ka netieša lata kursa pazemināšana jau notikusi, jo palētinājušās darba spēka izmaksas, proti, algas. Latvijai problēmu būtu krietni mazāk, ja agrākajos gados daudz kvalitatīvāk būtu darbojusies valsts pārvalde. Mums ir gana daudz zinātnisku atklājumu un inženieru radītu inovāciju, bet viss, ko izdevies realizēt reālā ekonomikā, ir noticis par spīti liktajiem šķēršļiem. Nupat pārdošanā jauns mobilā telefona aparāts, kas paredzēts gados veciem cilvēkiem, bet šo jauninājumu nebija iespējams ražot Latvijā, jo visgudri činavnieki atteica Eiropas fondu finansējumu. Tāpēc aparātu ražo Ķīnā. Cits piemērs ir Latgales zemkopju iniciatīva audzēt un pārstrādāt sējas kaņepes, jo pēc kaņepāju šķiedras liels pieprasījums pasaulē. Bet Zemkopības ministrijas varenie gudreļi projektu neatbalstīja, un nu spītīgajiem latgaliešiem jāplosās saviem spēkiem. It kā sīkums, bet zinām taču, ka pilieni veido jūru. Savulaik savu pilienu piedāvāja Bīriņu puses entuziasts Andris Špats, viņš tuvējā Laugas purvā plānoja audzēt dižbrūklenes. Un Zemkopības ministrijas gudreļi zinātnieku gandrīz izsmēja, jo, lūk, Latvijas purvos savu dzērveņu gana. Desmitiem iesniegumu tika noraidīti vai ignorēti. Tagad Špats ar milzu pūlēm apguvis visus dižbrūkleņu audzēšanas knifus, iekopis vairāk nekā 4 hektārus, viņa iniciatīvu uztvēruši savs ducis citu “dullo”, un vērtīgo ogu kultūru jau ražo ap simts hektāros norakto purvāju. Un nu jau mediķi apgalvo, ka dižbrūklene spēj aizstāt antibiotikas, jā, profilaktiski tās var palīdzēt izvairīties no cūku gripas gaidāmās pandēmijas. Bet dižierēdņi aizvien turpina sevi uzskatīt par visgudrības etalonu. Šādu nejēdzību uzskaiti var turpināt ikviens lasītājs. Tagad, kad valstī bezdarbs, apsolījumi atbalstīt mazo biznesu ir mūsu iespēja. Valdība darbu piedāvāt nevar, un Rietumos gandrīz ikviens apzinās: ja nav darba, tad darba vieta jārada pašam. Atskaņas no Krievzemes Krievija krīzi cer pārvarēt ar valsts kapitālisma palīdzību, ko amerikāņi sauc par putinismu. Vieglākā formā šo metodi izmantoja arī Kārlis Ulmanis. Kremļa valdoņi maz lauza galvas par pašmāju likstām, viņiem galvenais ir ekonomisko pozīciju sagrābšana citās valstīs, piemēram, savā kontrolē pārņemt gāzes cauruļvadus un sadales tīklus. Atcerēsimies, ka Latvija pirms gadiem novērsa Krievijas ieceri pārņemt Lattelecom. Un nu atkal mums jābūt modriem, jo Lemberga niknais ienaidnieks Stepanovs grasās Krievijai pārdot “Ventspils naftas” akcijas. Bīstamība ir tā, ka potenciālais pircējs var būt tikai Krievijas valstij piederošs uzņēmums, un starptautiskajā praksē tādi pirkumi netiek pieļauti. Tikmēr Krievijas sabiedrību plosa slepkavību vilnis. Cilvēktiesību aizstāvja slepkavība Karēlijā mazāk zināma, bet nesen nogalinātā “Memorial” darbiniece Estemirova izraisījusi skaļu atbalsi visā pasaulē. Natālija Estemirova bija čečeniete pēc tēva un krieviete pēc mātes, dzīvoja un strādāja Groznijā. Astoņus gadus viņa bija galvenais Annas Poļitkovskas informācijas avots, bet pēdējos gados par visām Kadirova veiktajām slepkavībām un citām nelikumībām ar pseidonīmu tika publicēta “Novaja gazeta”, kuras redaktors Muratovs viņu dēvēja par konstitūcijas sargu. Lai Čečeniju saglabātu Krievijas sastāvā, Putins devis pilnu vaļu Kadirovam, un Kadirovs šo iespēju izmanto, novācot fiziski visus, kas viņam traucē. Ka arī Estemirovas slepkavībā iesaistīti gan Čečenijas, gan Krievijas speciālie dienesti, liecina fakts, ka mašīna ar nogalinātās līķi izbraukusi uz Ingušiju, šķērsojot piecus sargposteņus, kur ikvienam jāuzrāda īpašas caurlaides. Izmeklēšanas imitācija liecina, ka arī šī slepkavība netiks atklāta. Muratovs ironiski piebilst, ka vēsturē Kadirovs ieies ar to, ka Čečenijai pievienojis Krieviju.
