Atklāti sakot, diezgan ilgi nācās pierunāt Martu Ozolu uz sarunu, jo viņa jau kādu laiku izvairās no publicitātes, uzskatot sevi par visnotaļ noslēgtu cilvēku.“Man patīk mierīga dzīve klusā un skaistā nomalē,” atklāj sarunas varone, tāpēc viņai apkārt nav vajadzīga skaļa sabiedrība. Veiksmīga karjera Pirms pārcelšanās uz dzīvi Latvijā, Martai bijusi strauja un veiksmīga karjera. Viņa dzimusi un augusi latviešu ģimenē Kanādā, Toronto priekšpilsētā. Pēc Kanādas universitātes lingvistikas fakultātes beigšanas, viņa pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. Marta to skaidro ar to, ka parasti jauniem cilvēkiem ir lieli parādi par izglītību, tāpēc vajadzēja sameklēt labi atalgotu darbu. Viņa sāka strādāt Japānā kā angļu valodas pasniedzēja. Tad vairākus gadus dzīvoja un strādāja par skolu direktori Honkongā, bet pēc tam pirmo reizi pārcēlās uz dzīvi Latvijā, sameklēja dzīvokli un gribēja arī strādāt par skolotāju. Diemžēl tolaik pedagoga atalgojums bija tāds, ar kuru varēja vai nu tikai paēst, vai samaksāt īri. Marta vēlējās izdarīt abas lietas, tāpēc atalgojuma dēļ sāka strādāt uzņēmējdarbības jomā, kaut ne sevišķi to gribējās. Pašai par pārsteigumu, tas iepatikās un arī izdevās. Pēc diviem gadiem firma piedāvāja darbu kā personāldaļas vadītājai starptautiskajā birojā Briselē, pēc tam sekoja karjera Francijā, Anglijā, Šveicē un Itālijā. Pēdējos divus trīs gadus Marta pieķēra sevi domājam, ka šāda dzīve viņai vairs nedod gandarījumu, jo 75 procenti laika pagāja pārbraucienos un dzīvei un darbam svešā vietā. Neatlika laika nekam, pat nopelnītās naudas tērēšanai. “Sāka gribēties mierīgāku dzīvi, jo par daudz strādāju, par daudz ceļoju. Naudiņa bija, bet laika nebija,” atceras Marta. Viņa sev nosolījusies, ka strādās tik ilgi, kamēr “Ozolaiņos” pabeigs remontu, nopelnīs naudu kārtīgai mašīnai, bet pēc tam metīs mieru un pārcelsies uz dzīvi savās mājās. Sapnis nu ir piepildījies, un Marta to izbauda pilnā mērā. Ik pa laikam viņa saņem uzaicinājumus darbam ārzemēs no bijušajiem darba devējiem, bet Marta turas pie savas apņemšanās nepadoties vispārējai histērijai par krīzi un iztikt ar to, kas ir. Reizēm viņa pasniedz privātstundas angļu valodā pieaugušajiem un bērniem, un labprāt to darītu arī turpmāk. Pedagoģei ir desmit gadu pieredze valodas stundu pasniegšanā, kā arī pašai sava mācīšanas metodika. Viņa labprāt mācītu arī franču valodu. Marta lieliski tiekot galā arī ar krievu, vācu, itāļu un spāņu valodām. Viņa nožēlo, ka Honkongā nav sākusi mācīties ķīniešu valodu, jo četrarpus gadu laikā to būtu varējusi izdarīt.Savējie sapratīsUz jautājumu, vai piederīgie viņu neuzskata par jocīgu, Marta atzīst, ka sākumā viņos valdījis neliels apjukums. Mamma pie meitas viesojusies pērn Ziemassvētkos, bet brālis no Amerikas atlidojis pavisam nesen. Brālēni dzīvojot Argentīnā un aicinot ciemos, bet Marta atsakās, jo vēl nealkstot atkal kārtot ceļa somu un kaut kur lidot. Tuvinieki, redzot Martas dzīves veidu, to ir pieņēmuši un samierinājušies, jo sapratuši – Marta ir laimīga un apmierināta ar dzīvi.Lepojas ar ozolu alejuJau trešo vasaru sieviete dzīvo Valkas pagasta “Ozolaiņu” mājā. To nav grūti sameklēt, jo atjaunotā ēka, kas pirms tam bijusi pussagruvusi un saimnieku pamesta, nu lepojas ar jaunu zaļu jumtu, jauniem logiem, pamatīgu sētu, trīs skaļiem un iespaidīgiem mājas sargiem un diviem kaķiem. Trauslā un smaidīgā Marta mani sagaida pagalmā. Pirmais, ko ieraugu, ir spilgti nokrāsota mājiņa, kas, kā izrādās, būs mājvieta vistām. Saimniece smaidot stāsta, ka dzīvojamā ēkā izvēlēts interjers, kura pamatā ir koks, tāpēc viņa nav varējusi izspēlēties ar krāsām, un zaudētās sajūtas atgūst, uz mājiņas sienām zīmējot ķirzakas un pūķus, pārvēršot to līdzīgu pasaku namiņam. Marta “Ozolaiņus”, ilgi nedomājot, iegādājusies ozolu alejas dēļ, kura pirmā iekritusi acīs, kad viņa braukusi lūkoties savu nākamo dzīvesvietu. Valkas puse ir Martas audžutēva dzimtā vieta, tāpēc arī tas devis stimulu apmesties pierobežā un sākt mācīties igauņu valodu. “Latvija ir laba zeme, ar labiem cilvēkiem, tāpēc aleja ir saglabāta. Citviet koki būtu nozāģēti, lai varētu paplašināt ceļu. Es uzreiz iemīlēju šos kokus,” atklāj Marta. Viņai saistībā ar savu īpašumu ir tik daudz ieceru un sapņu, ka vienu brīdi izbrīnā ieplešas acis, kā sievietei pietiks spēka un laika, lai visu īstenotu. Marta ir spilgts piemērs tam, – ja cilvēks par kaut ko ļoti sapņo un tic, ka tas īstenosies, tā arī notiek. Sieviete sapņojusi, ka viņai kādreiz būs savas mājas laukos, kurās varēs darīt to, kas interesē un aizrauj. Martas intereses pārsteidz – māju viņa iekārtojusi ar antikvārām mēbelēm, kas iegādātas krāmu tirdziņos valstīs, kurās viņai nācies dzīvot un strādāt. Sieviete pati tās pacietīgi un rūpīgi atjaunojusi un devusi otru iespēju dzīvot un sniegt patiesu gandarījumu to lietotājai. Viesistabā goda vietā lepojas ozolkoka bufete, bet turpat netālu divi koka galdiņi. Pašlaik viņa atjauno senu vērpjamo ratiņu, kurš noteikti tikšot arī izmantots. Marta pati atjaunojusi arī stelles, kā arī iemācījusies aust. Viņa rāda pirmo veikumu – spilgti zilu lupatdeķi ar oranžiem apļiem. Darbīgā sieviete atklāj – pretēji uzskatam, ka parasti cilvēks, kurš dzīvo viens, virtuvē cenšas pavadīt pēc iespējas mazāku laiku, viņai patīk gatavot. Ķiršu raža šonedēļ pārvērtusies mājas liķierī, kompotā un ievārījumā. Saimniece gatavo ēdienus, kas iegaršojušies, dzīvojot svešās zemēs. No latviešu virtuves absolūtie favorīti ir speķa pīrādziņi un skābēti kāposti. Marta sākusi rosīties ap pirmo bišu māju un jau secinājusi, ka viņai šī lieta padosies. Nākampavasar noteikti būšot arī liela siltumnīca, kur izaudzēt tomātus un garšaugus. Tagad tie aug lielos māla podos priekšnamā. Līdz šim Marta nevarēja iekārtot piemājas dārziņu, jo pagalms vairāk līdzinājās būvlaukumam, bet šogad jau tur aug pirmā vērā ņemamā raža. Lauciniece smejoties stāsta, ka viņa ļoti baidījusies no trimmera. Pēc tā nopirkšanas vairāk kā nedēļu uz to neuzticīgi skatījusies, bet tad saņēmusi drosmi un sākusi pati pļaut.
