Lielie mērogi piemērojami globāla rakstura notikumiem. Bet katru no mums atsevišķi visdziļāk var satraukt izteikti lokāli notikumi, par kuriem plašajā pasaulē neviens pat nenošķaudās. Latvijā prāvu sabiedrības daļu satraucis savulaik valdības dibinātais laikraksts “Diena”, konkrēti, visas akciju sabiedrības pēkšņā pārdošana aizdomīgi noslēpumainiem investoriem. Kaut līdzšinējie īpašnieki skaitījās zviedri, “Diena” bija un palika latvisks zīmols, tāpēc uzņēmuma nonākšana nesaprotamu īpašnieku rokās tiek uztverta kā apkaunojums visai valstij. Neomulību pastiprina nekustamo īpašumu lobijs pie likumdevējiem, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atcelti liegumi nekustamos īpašumus Latvijā pārdot ārvalstniekiem, kas nav ES pilsoņi, jo, lūk, Krievijas, Kazahstānas un Azerbaidžānas bagātnieki esot gatavi pirkt kaut veselām ielām. Vienā mirklī tikšot atrisinātas visas valsts budžeta dižķibeles, un tas taču būtu sīkums, ja šeit tiktu celtas mošejas un pagodas. Ko neiespēja okupanti, to mūsu pašu bāleliņi gatavi izūtrupēt pasaules bonzām, lai tikai kādam bāleliņam tiktu kambarsulaiņa amats. Akciju sabiedrības “Diena” ķibelēs vainojama tās vadība. Var minēt aplamu menedžmentu, vairojot miljoniem lielus parādus. Var minēt bijušās redaktores Ēlertes tieksmi gāzt valdības un izraudzīties valsts prezidentu, vadoties pēc kāda ārpusparlamenta grupējuma interesēm. Šoreiz jārunā par cēloņu un seku likuma nenovēršamību. Ko sēsi, to pļausi – var sacīt arī tā. Pazemojums redakcijas talantīgajiem žurnālistiem, pazemojums valstij. Lielvaru spēles Maskava ar nepacietību gaidīja ASV prezidenta Baraka Obamas oficiālo vizīti, un vismaz tā sabiedrības daļa, ko pieņemts saukt par inteliģenci, cerēja uz neuzticības mazināšanu abu valstu attiecībās. Kaut apspriežamo jautājumu loks aizvienam ļoti šaurs – gandrīz kā Brežņeva un Niksona laikos, kad sarunu vienīgā tēma bija bruņojuma ierobežošana. Nav būtiskas atšķirības, vai katrai no kodolvalstīm krājumos ir 2000 vai 1500 atombumbu, bet līguma noslēgšanai vajadzīgs viens nosacījums – savstarpēja uzticēšanās. Ja viena puse otru uztver kā potenciālu ienaidnieku, tad pat nodomu protokols uzskatāms par sasniegumu. Reāls panākums bija tas, ka Krievija caur savu teritoriju bez maksas atļaus militāro transportu, kas paredzēts ASV kontingenta apgādei Afganistānā. Faktiski Kremlis ieinteresēts, lai NATO nodrošina kaut minimālu kārtību reģionā, kurā nesen atradās teroristu treniņu nometnes, kas fundamentālisma orbītā draud ieraut visu musulmaņu pasauli, ieskaitot Krievijas dienvidu “pavēderi”. Krievijas sabiedrība faktiski netika informēta par visām Obamas gaitām un runām. Piemēram, runājot Ekonomikas skolas studentu auditorijā, ASV prezidents apliecināja savu atbalstu Gruzijai un Ukrainai – televīzijā to nerādīja. Tāpat ne vārda oficiālajos mēdijos par Obamas tikšanos ar opozīcijas politiķiem, ieskaitot Ņemcovu un Kasparovu. Runāts arī par politieslodzītajiem un līdzīgām tēmām, bet viss bez kopīgiem dokumentiem. Vēl zīmīgi tas, ka galvenais akcents vizītes laikā likts uz sarunām ar Medvedevu, kontaktus ar Putinu atstājot uz “dzērveņu” brokastīm. Globālās krīzes aspekti ASV prezidenta vizītei Maskavā sekoja astoņu lielvalstu gadskārtējais samits Itālijā, kam noslēgumā pievienojās pasaules trūcīgo valstu vadītāji. Reāli risinājumi straujai recesijas pārvarēšanai netika atrasti, jo tādu nav pat teorētiski, bet kaut neliels grūdiens tas bija. Svarīgāk pieminēt to, ka lielais astotnieks vienojies atvēlēt prāvus līdzekļus lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai trešās pasaules valstīs, kurās kopumā viens miljards cilvēku dzīvo badā. ANO humānās misijas nav risinājums, lai glābtu veselas tautas no bada nāves, tas pirmkārt. Otrkārt, ir jānovērš ekonomisko bēgļu pieaugošās plūsmas uz pārticības zemēm. Preses izdevumi akcentē vienošanos par industriālo izmešu samazināšanu, glābjot planētu no globālās sasilšanas. Faktiski arī tas ir tikai nodomu protokola līmenī, bet būtiski tas, ka ar šo aktu arī ASV atbalsta Kioto protokola nosacījumus. Tikmēr krīze rit savu gaitu. Nelieli cerību stariņi vērojami gandrīz visur, vispirms ASV fondu tirgū, kas sācis atgūties. Izmaiņas nenotiek strauji un tām nevienmērīgs raksturs. Kad pīlei knābis ūdenī, tad aste gaisā, un otrādi. Bija brīdis, kad pieauga jēlnaftas cenas, tagad vērojams cenu kritums. Reti kur pieminēts, ka pirmais jēlnaftas cenu pieaugums sākās pēc Ķīnas valdības lēmuma izveidot lielas valsts rezerves. Arī Krievija visvisādā veidā centusies panākt naftas un gāzes sadārdzinājumu. Bet panika nekur pasaulē nevalda, par to liecina zelta cenu lēns pazeminājums. Vēl pasaule pa īstam nav gatava mainīt domāšanas veidu.
