Gulbene no bijušā Valkas rajona atrodas netālu. Kas gan ir 63 kilometri, kas šo pilsētu šķir, piemēram, no Smiltenes?Taču, izrādās, ir gados jauni smiltenieši, kuri izbraukājuši gandrīz pusi no Eiropas, bet Gulbenē nav bijuši ne reizi. Savukārt ne vienam vien mūsu puses vidējās un pat vecākās paaudzes cilvēkam diezgan svešs ir Gulbenes novada tālākais stūris – tas, kur ceļi ved Balvu, Alūksnes un Lubānas virzienā.Tad nu kādā sestdienā pošamies ceļā skatīt, ko interesantu var redzēt Gulbenes novadā.Nopūš putekļus baronu leģendām Ceļojumu sākam no Smiltenes un vispirms dodamies uz Gulbeni. Iepriekš sazināmies ar turienes novada tūrisma informācijas centru un ievācam ziņas par interesantiem apskates objektiem.Acīmredzot gulbenieši lepojas ar Vecgulbenes muižu, jo tā ir vienīgā vieta, ko tūrisma informācijas centra darbiniece iesaka apmeklēt Gulbenē.Pie bijušā baronu fon Volfu dzimtas īpašuma atjaunošanas un restaurācijas ir ķērušies valmierieši Elmārs Pitura un Jurģis Ābele, piesaistot darbiem Eiropas Savienības līdzfinansējumu. 2008. gada 15. februārī manēžas ēkā tika atvērta četrzvaigžņu viesnīca, spa komplekss un kafejnīca. “Visa viesnīca ir kā liels muzejs, ko veidojuši īpašnieki no Valmieras, lai ēkā saglabātu senatnīgo gaisotni,” vadājot mūs ekskursijā pa ēku, lepojas gados jaunā viesnīcas administratore Liene Pujate. Viņa izrāda atsevišķus viesnīcas numuriņus, spa kompleksu, plašās zāles un tajās izvietotās senlietu ekspozīcijas un arī aizved mūs uz pils parku, Balto un Sarkano pili. Ekskursijas var pieteikt arī citi interesenti.Vecgulbenes muižas parkā jau sen vairs nezied melnas, sarkanas un baltas rozes, ko barons Heinrihs fon Volfs licis stādīt, lai iepriecinātu savu sievu Marisu. Taču viņas vārda pirmā burta formā veidotais dīķis joprojām ir tāds pats, kā sendienās. Mūsu gide Liene stāsta, ka barons savu sievu esot ļoti mīlējis. Līdz mūsdienām saglabājušies dažādi nostāsti, arī tāds, ka barons vasarās katru rītu gaidījis baronesi parka lapenē pie klāta tējas galda. Visi Vecgulbenes muižas parki un stādījumi tapuši par godu Marisai.Blakus manēžas ēkai atrodas Baltā pils (faktiski tas, kas no šīs savulaik skaistās, neorenesanses stilā būvētās ēkas palicis pāri pēc vairākkārtējām dedzināšanām) un Sarkanā pils, kurā apmetusies Stradu pagasta padome. Īpašniekiem ir plāni restaurēt Balto pili un atvērt tajā pieczvaigžņu viesnīcu un spa kompleksu, taču pagaidām no savulaik lepnās celtnes ir palikušas tikai drupas. Tūristiem gan nav liegts ielūkoties Baltās pils iekšpusē un nokāpt pagrabos. “Uzminiet, kas tas ir?” mudina gide, pagrabā rādot uz betonētiem “aizgaldiem” un “sili”. Baltajā pilī otrā pasaules kara laikā bija apmetusies vācu armijas daļa, un pagrabā vācieši sev izbūvējuši pamatīgas labierīcības. Vecgulbenes muižas kafejnīcā ieturam pusdienas un dodamies tālāk uz Vecstāmerienu. Baltā baznīcā – balts miersIepriekš bija dzirdēts par Stāmerienas muižas pili, taču par Stāmerienas Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīcu vismaz es nebiju dzirdējusi.Ja sanāk būt tajā pusē, noteikti ir vērts aplūkot šo dievnamu ezera krastā un vēl labāk – iepriekš sazināties ar vietējo gidu, Stāmerienas zemnieku Vili Kļaviņu, kuram ir daudz stāstu par baznīcu. Viņa tālruni var uzzināt Gulbenes tūrisma informācijas centrā.Baltās, gaišās baznīcas zāle jūtami izstaro nomierinošu enerģiju. Smaržo vaska svecītes, kuras aizdeguši baznīcas apmeklētāji, aizlūdzot par dzīvajiem un mirušajiem.Pareizticīgo dievnama apzeltīto svētbilžu sienu no liepas koka ar rokām grebuši Ņižņijnovgorodas klostera mūki Krievijā. Svētbildes gleznotas Rīgā, Pareizticīgo katedrālē. Dievnams ievērojams ar to, ka tā abu augstāko torņu krustos ir iestrādāti kalnu kristāli. Pasaulē esot tikai divas tādas baznīcas – viena Stāmerienā, otra Ziemeļamerikā, stāsta mūsu gids.Svētvietai Vecstāmerienā aizsākums bijis 1830. gadā, kad viens no Volfu dzimtas pilskungiem dienējis Pēterburgā un tur iepazinies ar galma dāmu, kņaza Potjomkina meitu Sofiju. Pēterburgā viņi salaulājās, taču jaunā kundze tikmēr nenāca uz lauku rezidenci Stāmerienā, kamēr tur nebija baznīcas. “Laikam bija kaprīza dāma,” pasmaida V. Kļaviņš.Koka baznīcas vietā tagadējo mūra dievnamu uzbūvēja 1904. gadā. Padomju laikā Sv. Ņevas Aleksandra baznīcu izdemolēja – iznīcināja svētbilžu sienu, izlauza durvis, izsita logus, sadragāja flīžu grīdu, bet 1964. gadā dievnamā gribēja ierīkot lopbarības rauga rūpnīcu. Nodoms neizdevās tikai tāpēc, ka logu un durvju ailes izrādījās par mazu, lai telpās varētu iedabūt katlus. Vēlāk vietējie iedzīvotāji savu baznīcu nosargājuši no kompartijas sekretāra Borisa Pugo, kurš licis dievnamu nolīdzināt un tā vietā uzbūvēt atpūtas kompleksu. Stāmerienas ļaudis pasteidzās bijušās baznīcas ēkā atvērt lauksaimniecības tehnikas rezerves daļu noliktavu.Draudze darbību atsāka 1995. gadā, bet dievnama atjaunošanu pabeidza 2004. gadā. Tūristiem jārēķinās, ka Stāmerienas Sv. Ņevas Aleksandra baznīca apskatei ir atvērta sestdienās un svētdienās aptuveni no pulksten 10.00 līdz 14.00. Ja pienu nepērk, jākļūst par mājražotāju“Kā mēs te dzīvojam? Neko daudz neatšķiramies no citiem pagastiem,” uz atvadām, taujāts par dzīvi Stāmerienas pusē, saka mūsu gids V. Kļaviņš. Esot daudz bezdarbnieku. Daudzi cilvēki devušies peļņā uz ārzemēm. Vilis pats kopā ar dzīvesbiedri saimnieko savā zemnieku saimniecībā “Birzupes”. Ganāmpulkā ir 10 slaucamas govis. Saimnieki gatavo mīkstos sierus ar dažādām piedevām, sviestu, biezpienu, krējumu, cep maizi un pārdod pašražoto produkciju tirgos. Ļaudīm garšojot arī Kļaviņu darinātais dažādu šķirņu mājas vīns un alus. Optimistiskais zemnieks secina, ka nolaist rokas un teikt, ka viss ir slikti, nav izeja. “Kad Rīgas piena kombināts atteica iepirkt pienu, drusciņ uz Preiļiem paskatījāmies, bet tādu variantu “pasūtīju”. Tad nokārtoju oficiāli dokumentus un tagad skaitos mājražotājs. Vismaz aprites nauda ir nopelnīta,” stāsta V. Kļaviņš.Par viņu sižetu raidījumā “Province” veidojusi Latvijas televīzija. Saimniecībā viesojusies arī Vidzemes televīzija un žurnālisti no avīzēm.Kur spoks? Fotogrāfijās!Atvadāmies no “Viļa Lieliskā,” kā Stāmerienas zemnieku viņa enerģijas un labestības dēļ nodēvējusi “Provinces” veidotāja Sarmīte Plūme, un braucam uz Stāmerienas pili. Skaistā celtne ar saviem torņiem redzama jau no attāluma. Pils pašreizējā arhitektūra nav tāda, kā tās pirmsākumos 19. gadsimta divdesmitajos gados. 1905. gada revolūcijas laikā Stāmeriena bija nozīmīgs nemiernieku centrs, un cīņu laikā pili nodedzināja. Ēku, ievērojami pārbūvējot, atjaunoja 1908. gadā.“No vecās pils palikušas tikai oriģinālās kāpnes un kamīns ēkas vestibilā,” stāsta Stāmerienas pils saimnieks jeb atslēgu glabātājs Andrejs Vīcups. Mūsdienās pie kāpnēm nav tikai lāču izbāzeņu, kuri tur sagaidīja ienācējus pirms 1905. gada revolūcijas, kā redzams senā fotogrāfijā.Tūristu apskatei atvērts Stāmerienas pils ēkas pirmais stāvs. Tajā izvietotas vairākas vēsturisku materiālu ekspozīcijas, piemēram, izrakumos atrastas pils trauku lauskas un ciļņu fragmenti, kā arī fotogrāfijas un apraksti par Stāmerienas plašajām kultūras saitēm ar Sicīliju. Aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos gados Stāmerienas pilī dzīvoja pasaulslavenais itāļu rakstnieks, romāna “Gepards” autors Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kurš bija precējies ar baronesi Aleksandru fon Volfu.A. Vīcups stāsta, ka šobrīd Stāmerienas pils ir ierakstīta Zemesgrāmatā kā Stāmerienas pagasta pašvaldības īpašums, taču agrāk tai bijuši daudzi saimnieki, arī lauksaimniecības tehnikums, kas 1964. gadā “pārceļojis” uz Smilteni.“Vai pilī ir arī spoki?” taujājam pils atslēgu glabātājam. A. Vīcups aizsteidzas uz automašīnu, lai atnestu lietišķus pierādījumus – fotogrāfijas. Kāds fotogrāfs nakts laikā pilī izmēģinājis jauno digitālo kameru. Uz vienas fotogrāfijas ir skaidri saskatāms rēgainas sejas siluets.“Kaut kas jau te ir. Daži drosmīgie pat vēlas pilī nakšņot,” stāsta pils darbinieki.Dodoties uz Stāmerienas pili, vēlams apmeklējumu pieteikt iepriekš. Sīkāku informāciju var uzzināt internetā www.stamerienaspils.lv.Uz Liteni – pie savvaļas zirgiem un govīmNo Stāmerienas braucam tālāk uz Liteni. Iespējams, vecākajai paaudzei Litene saistās ar memoriālo ansambli “Sāpju siena” jeb Latvijas armijas piemiņas vietu. Apskatām arī to, taču mūsu mērķis ir zemnieku saimniecība “Sopuļi”, kur audzē savvaļas zirgus un govis. Dzīvniekus nav liegts skatīties arī tūristiem, ja vien viņiem veicas tos ieraudzīt ganāmies 200 hektāru lielajās Pededzes upes palienes pļavās.Litenes centrā mūs sagaida “Sopuļu” īpašnieks, bijušais Litenes pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Ciglis. Izrādās, esam ieradušies Litenē vēsturiskā momentā – jaunā sporta kompleksa atklāšanas brīdī, ko novada ļaudis atzīmē ar sporta spēlēm. Pededzes stāvajā krastā, ainaviski skaistā vietā, ierīkots liels futbola laukums ar mākslīgo segumu un vieglatlētikas skrejceliņiem, basketbola un pludmales volejbola laukumi, ar ko varētu lepoties pat liela pilsēta.G. Ciglis stāsta, ka sporta komplekss izmaksājis aptuveni 170 tūkstošus latu. “Salikām iekšā gan neatkarības pārdošanas naudiņu (mērķdotācijas pašvaldībām, kas apvienojas pagastos, – redakcijas piezīme), gan kredītus,” saka bijušais pašvaldības vadītājs.Viņš neslēpj, ka ir viens no tiem pagastvečiem, kurus no amata atstādināja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns par termiņā neizstrādātu pagasta teritorijas plānojumu. Kopš tā laika G. Ciglis saimnieko savos “Sopuļos”. Saimniecība ir liela, – aptuveni viens tūkstotis hektāru. No tiem aptuveni 800 hektārus aizņem pārtikas kvieši, rudzi, mieži, kā arī rapsis. Aptuveni 200 hektāri ir dabīgās pļavas, kuras nogana 50 govis un 40 zirgi. Tieši viņus uz “Sopuļiem” brauc skatīties tūristi. Mīļie, pinkainie “lācīši” no cilvēkiem nebaidāsInteresentu netrūkst, stāsta saimnieks, vien piebilst, ka ne visiem ciemiņiem veicas tā, kā mums, proti, uziet ganāmpulku tuvu ceļa malai. Citreiz dzīvnieki aizklīst tālu pļavās.“Ir tā, ka cilvēki zvana un saka, – gribam redzēt zirgus, govis. Tad skaidroju, ka var nākties divas stundas pastaigāt kājām, viņus meklējot. Kaut gan ir tāds cilvēku kontingents, kas atbrauc uz visu dienu un dzīvo pa pļavām,” stāsta G. Ciglis.Pededzes palienes pļavas ir skaistas. Dabas mīļotājiem tur patiks. Vienā pusē lauku ceļam plūst upe, kuras krastā tauvas joslā iekārtotas atpūtas vietas laivotājiem. Otrā ceļa pusē sākas nožogotas palienes pļavas ar izžuvušu vecupju gultnēm un ozolu audzēm. Tur pirmo ieraugām pelēku zirgu baru. No cilvēkiem viņi nebaidās un projām nerikšo. Gluži pretēji, – daži zirdziņi pat nāk klāt, varbūt cerot uz kādu kārumu. Labu gabalu tālāk ganās savvaļas govju bars. Atšķirībā no Latvijas brūnaļām šīm govīm ir lieli, iespaidīgi ragi, bet viņu mazuļi atgādina mīļus, pinkainus lācīšus. Sāk līt, un brienam pa ziedošo pļavu atpakaļ uz automašīnu. Kādu gabaliņu mūs pavada daži drosmīgākie zirgi. Tad saimnieks aiztaisa vārtus, pamājam palicējiem un braucam atpakaļ uz Liteni. Apmākušās debesis sūta arvien stiprākas lietus šaltis un izjauc mūsu nodomu noslēgt dienu zemnieku saimniecības “Mežsētas” briežu dārzā Stradu pagastā. Tur esot ļoti skaisti, iepriekš intriģēja Gulbenes tūrisma informācijas centra darbiniece.“Vai tad pēdējo dienu dzīvojam? Atbrauciet tad, kad tiekat!” moži saka “Mežsētu” saimnieks, kad viņu sazvanām pa telefonu un atvainojamies par atcelto apmeklējumu.
