Ir tādi svētki…

Pēdējā laikā visapkārt no dažādām pusēm arvien vairāk dzirdu izskanam: “Jābrauc uz kapiem, jāiestāda kāda jauna puķe, jāravē nezāles vai jāsalabo sētiņa. Drīz kapu svētki! Negribas kaunā krist par kapu kopiņas nesakopšanu.” Patiešām, cilvēku rosība dažādās kapsētās manāma jau labu laiku, –  cilvēki dodas uz kapiem, lai uzbērtu svaigas smiltis, apgrieztu košumkrūmus un tā tālāk. Bet jo īpaši to var redzēt dienu vai divas pirms kapusvētkiem – tad notiek ne vien atdusas vietu sakopšana, bet arī vāzēs tiek likti svaigi ziedi. Daudzi atzīst, ka paši neies uz kapusvētkiem, jo netīk tā lielā cilvēku drūzma, bet tuvinieku atdusas vietām ir jābūt sakoptām, un ne vien laikā ap kapusvētkiem.

Diemžēl tā domā ne visi, jo, redzot kapu kopiņu, kurai sen neviens roku nav pielicis, pārņem dažādas domas – vai nu tuvinieki ir aizmirsuši ceļu uz kapsētu, vai devušies prom uz ārzemēm, ka nevar atrast laiku kapu sakopšanai. Taču tas nav nekāds arguments, jo vienmēr jau var sarunāt kādu cilvēku, kurš šo darbiņu paveiktu.

Laikā no jūlija līdz septembra sākumam nedēļu nogalēs dažādu Latvijas novadu draudzēs tiek izsludināti kapusvētki, pie kapsētām un baznīcām tiek izlikti paziņojumi. Kā zināms, kapusvētki ir īpaša tradīcija, lai dzimtas lokā atcerētos savus aizgājējus, tā ir spēcīgi iesakņojusies un uztur dzimtas cilvēku piederību vietējai kopienai. Kā izskan no dažādām konfesijām, kapusvētki – tā ir iespēja apmeklēt savu mirušo tuvinieku, draugu, labdaru kapa vietas un kopā ar citiem lūgties par viņu dvēselēm.

Lai gan neeju bieži uz kapiem, ģimenē pēdējos gados ir izveidojusies neliela tradīcija – jūlija izskaņā, kapusvētkos, uzņemt attālākus radiniekus un visiem kopā sēsties pie pusdienu galda. Tas ir tāds skaists atskaites punkts tieši vasarā – gads ir apritējis, un atkal varam pulcēties pie viena galda un pieminēt aizgājējus. Kopš bērnības, kad man bija gadi astoņi, ir palikuši atmiņā kādi kapusvētki. Par godu šiem svētkiem man mugurā bija jauna kleita zaļā krāsā, ar volāniem (ko spilgti atceros, jo albumā vēl noglabājusies tāda bilde). Tad arī bija sabraukuši tāli radinieki, klausījāmies mācītāju un visi kopā devāmies apraudzīt kapu kopiņas, katrs kaut ko stāstīja par atdusas vietām, bet pēc kapusvētkiem mēs, bērni, todien no kāda radinieka saņēmām meža aveņu zarus. Tie bija pilni ar sarkanām, sulīgām meža ogām. Kopš tā laika man asociācijas tieši tādas – ja meža avenes jau sāk nogatavoties, tad drīzumā manā pusē gaidāmi kapusvētki.

Ja mums, latviešiem, ir grūti izstāstīt ārzemniekiem, kas ir kapusvētki (tiem, kuri sarauc plecus un brīnās – kā var svinēt svētkus kapos), tad mums pašiem tie ir pašsaprotami. Turklāt teju katrā ģimenē ir savas tradīcijas, kas ar tiem saistās. Afišas vēstī – šajā nedēļas nogalē mūspusē notiks kapusvētki. Izskanēs Dieva vārds, notiks aizlūgumi par mirušo dvēselēm, būs radu un draugu kopā sanākšana.