Palsmanes pagasta zemnieka Dzintara Podnieka saimniecībā “Lejasgrīvas” mīt 30 eksotisku, skaistu zvēriņu ar lielām, melnām acīm, garām, kuplām ūsām un asti.
Palsmanes pagasta zemnieka Dzintara Podnieka saimniecībā “Lejasgrīvas” mīt 30 eksotisku, skaistu zvēriņu ar lielām, melnām acīm, garām, kuplām ūsām un asti. Viņu senči savvaļā dzīvoja Dienvidamerikā Andu kalnos.
Šo dzīvnieku — šinšillu — kažoks ar ļoti smalko vilnu ir iemesls, kāpēc minētās jūrascūciņu radinieces audzē arī Latvijā.
Viena šinšillas āda maksā aptuveni 35 latus, bet kažoka pašūdināšanai vajag vairāk nekā 100 ādiņu, stāsta Dz. Podnieks. Kažoks no šinšillu ādām kļuvis par vienu no simboliem cilvēku pārticībai un augstam stāvoklim sabiedrībā.
“Lejasgrīvu” saimnieks smalkvilnas kažoka īpašnieces audzē pusotru gadu. Vispirms viņš nopirka sešus zvēriņus. Viens maksā orientējoši 60 līdz 70 latu. Pamudinājums bija raksts “Ziemeļlatvijā”, kurā pieredzē dalījās un sadarbības partnerus meklēja šinšillu audzētāji no Valgas apriņķa Igaunijā. Tagad šis igaunis palsmanietim ir gan padomdevējs zvērkopībā, gan arī šinšillu barības un būru piegādātājs. Rīt igaunis ieradīsies “Lejasgrīvās”, lai apskatītos, vai kāda no sinšillām nav gatava “atdot” savu skaisto kažociņu cilvēkiem. Tas iespējams, kad zvēriņš sasniedz deviņu mēnešu vecumu.
“Pagaidām šinšillu audzēšanā visu laiku esmu tikai ielicis naudu. Atpakaļ nav nācis neviens santīms. Nu ir pienācis laiks, kad vienu puiku varētu laist ādiņās, bet dāmītes atstāsim pavairošanai,” spriež “Lejasgrīvu” saimnieks. Igaunis ieteicis kažokādas sūtīt uz izsoli Kopenhāgenā.
“Lejasgrīvās” šinšillas mīt divās gaišās telpās fermas piebūvē. Puikas nodalīti atsevišķi. Mammas ar nesen dzimušiem bērniem mājo citā telpā divos stāvos novietotos sprostos. Katrā būrī ielikta kaste ar ļoti smalkām smiltīm. Tās importē no Spānijas. Amizantajiem grauzējiem patīk smilšu peldes, kas vienlaikus palīdz uzturēt kārtībā kažoku.
Saimnieks secina, ka šinšillu turēšana un barošana lielu darbu neprasa, tomēr jāievēro vairāki noteikumi. Ir ļoti svarīgi dzīvnieciņus barot pareizi, jo biežākais šinšillu nāves cēlonis ir dažādas gremošanas trakta saslimšanas. Dz. Podnieks zvēriņus ēdina ar speciāliem granulētiem barības maisījumiem un piebaro ar piena pulveri, samaltām auzu pārslām un sienu. Ar vienu karoti ēdiena vienā reizē katram esot gana. Ūdeni šinšillas dzer, kad vēlas. Gar viņu sprostiem ievilkts ūdensvads ar atzariem uz katru būrīti.
Šinšillas ir nakts dzīvnieki. “Igaunis teica: neskaties kādu vakaru televizoru, ej apskaties, ko zvēri pa nakti dara. Neesmu gan vēl aizgājis,” teic Dz. Podnieks, taču zina stāstīt citus interesantus faktus. Šinšillu mātītēm grūsnība ilgst 110 līdz 120 dienu. Dzemdībās klāt ir arī tēvs. Pēc mazuļa piedzimšanas mātīte ātri vien atkal paliek grūsna. Katrai mātītei ir savs būris, bet tēviņš brīvi klejo pa koridoru aiz tiem un iegriežas pie ikvienas nolūkotās dāmas jebkurā laikā. Mātītei no sprosta neļauj izkļūt kakla gredzens, lai tā neaizietu pie citas konkurentes un abas greizsirdībā nesaplēstos.
Šinšillu audzēšana “Lejasgrīvās” pagaidām ir blakusnozare piena lopkopībai, taču Dz. Podnieks domā kažokzvēriņu audzēšanai pievērsties nopietnāk. Zemnieka saimniecībā ir arī 40 galvu liels govju ganāmpulks — galvenais ienākumu avots un nedaudz cūku.
