248. turpinājums. Ar to arī visi kontakti būtu beigušies, bet pēcpusdienā Siecenieks ieradās pats visā mundierotajā godībā.
248. turpinājums
Ar to arī visi kontakti būtu beigušies, bet pēcpusdienā Siecenieks ieradās pats visā mundierotajā godībā. Vīrs bija manāmi ierāvis “dzimtenīti”, tāpēc ienāca saimnieku lielajā virtuvē, kas vienlaikus kalpoja arī par ēdamistabu, un tobrīd māte tur sēdēja uz ķeblīša un mizoja kartupeļus visai apvienotajai saimnieku un bēgļu saimei. Policists apsēdās uz masīvā galda stūra un sāka apjautāties, kā veicas novadniekiem, kādi turpmākie plāni. Māte atklāti pateica, ka mēs gaidām uz ātrāku frontes pārskriešanu, jo gribam atpakaļ savās mājās. Tajā brīdī brašais policists sāka šņukstēt:
– Man atpakaļceļa nav. Un arī kur bēgt man nav. Mana dzīve ir pagalam.
Mana māte daudzreiz cilvēkus mēdza pārsteigt ar ļoti tiešu un vaļsirdīgu valodu. Tā arī šoreiz.
– Tev nevajadzēja šaut cilvēkus, tad nekur nebūtu jābēg, – viņa pavēstīja. Daudzi tolaik vēl naivi ticēja, ka arī Staļins neaiztiks nevienu, kurš nebūs tieši iesaistījies kādos noziegumos.
– Vai tad es varēju paredzēt, ka fricis šo karu zaudēs! – nu jau pavisam skaļi sāka raudāt Siecenieks. Lielas un dzidras asaras kā pupas bira uz policista mundiera. Es pirmo reizi mūžā redzēju raudam pieaugušu vīrieti, man kļuva pavisam neomulīgi, tāpēc klusītēm ieslīdēju saimnieku istabā un pa atvērto logu izlecu dārzā, kur tobrīd pie ganāmpulka bija palikusi Kaņepju meitene viena pati.
Interesanti gan, kāpēc tik ļoti varonīgais žīdu šāvējs nemaz nesteidzās stāties regulārajās armijas vienībās, jo tobrīd leģionā tika mobilizēti pat 1905. gadā dzimušie, un šis iesaukums tikai par vienu gadu paslīdēja garām mana tēva gadagājumam. Sieceniekam vajadzēja būt nedaudz jaunākam, bet brīvprātīgi ikviens varēja aiziet uz fronti jau krietni agrāk. Vēlāk — tas varēja būt ap 1946. gadu — laikrakstā “Cīņa” bija publicēts garāks raksts par fašisteļu noziegumiem Smeceres sila sakarā, tur nacistisko noziegumu izzināšanas grupa īpaši atzīmējusi Roberta Siecenieka veiktos diždarbus JUDENFREI operācijā. Tur tika citēts kāds dzērumā izmuldēts teiciens, ka viņš to vella žīdu esot nošāvis, ne aci nepamirkšķinot. Varam visādi izturēties pret čekas inspirētajiem rakstiem, bet es zinu, ka šo autoru vidū bija arī Kārlis Sausnītis, ko vēlāk esam pazinuši kā Pēteri Ēteri. Sausnītis pats bija visas šausmas pieredzējis Salaspils nāves nometnē, no kurienes viņu par puscūku izpirka paša brālis, tagadējā politiķa Ata Sausnīša tēvs. Arī to varam visādi vērtēt, jo atceros, ka Ēvalds Vilks, kurš bija pa īstam karojis frontē, par šādu izpirkšanu ironizēja. Es pat ar cienījamo valcēnieti toreiz uzsāku strīdu, kā mūsu pagastā Heinrihs Erhards uzņēmās starpnieka lomu, lai no Salaspils par puscūku izpirktu krietnu desmitu pagasta cilvēku. Tā bija pavisam parasta takse, un tikai tāds cilvēks, kurš pats tajā laikā neatradās Latvijā, varēja par to ironizēt. Tāpēc es domāju, ka Sausnīšu Kārlim bija pilnum morālas tiesības rakstīt par nacistisko noziedznieku zvērībām, jo par čekistu zvērībām tādas pašas tiesības ieguva rakstīt tie ļaudis, kuri izbaudījuši Staļina nāves nometnes.
Roberts Siecenieks pilnīgi par velti bija lējis gaužas asaras, jo sava mūža nogali viņš pavadīja Vācijā, kur apmetās uz palikšanu Diseldorfā.
(Turpmāk vēl.
