Jērcēnu pagastā Ķeižu pusē ir vieta, kuru vairāk vai mazāk, bet ir apmeklējis katrs apkārtnes iedzīvotājs. Tas ir ģimenes atbalsta centrs, kas darbojas nu jau pusotru gadu. Diezin vai centra durvis tik bieži tiktu vērtas, ja tajā nestrādātu Līvija Pinzule, kura pratusi centra darbībās iesaistīt jaunatni un uzklausījusi vairāku cilvēku bēdu. Turklāt lielai daļai no viņiem ir izdevies palīdzēt.“Man patīk labu darīt cilvēkiem,” saka ģimenes atbalsta centra vadītāja L. Pinzule.Daudziem grūtībās palīdzētsPar viņu pagasta pašvaldībā dzird tikai labus vārdus. “Līvija ir ļoti aktīva. Viņa Ķeižos iedzīvotājiem ir rīkojusi dažādus pasākumus. Daudzi dodas uz ģimenes atbalsta centru, lai satiktu viņu un parunātos, turklāt Līvija prot arī savu mājas sētu padarīt ļoti skaistu. Šovasar viņas mājas “Ziediņi” iekļuva 10 sakoptāko sētu topā,” stāsta pagasta padomes priekšsēdētāja vietniece Ginta Gailīte.To, ka cilvēki bieži apmeklē ģimenes atbalsta centru, apliecina arī pati Līvija. “Katru dienu te ienāk vismaz 10 vai 12 cilvēki. Tāds apmeklējums lauku apstākļos uzskatāms par ļoti labu,” saka L. Pinzule. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, ir palielinājies lasītāju skaits centrā iekārtotajā bibliotēkā, savukārt jauniešus uz šejieni velk vēlme padarboties ar datoru.Katru dienu ienāk arī kāds izstāstīt savas grūtības. “Cik vien varu, cenšos palīdzēt. Kādam ir grūtības dabūt malku, gados veci cilvēki bieži lūdz palīdzēt atvest zāles. Sazinos ar pašvaldību un cenšamies problēmas atrisināt,” stāsta L. Pinzule. Daži cilvēki, Līvijā jūtot sirsnīgu cilvēku, atnāk arī, lai tikai izkratītu sirdi. “Es esmu tāda kā starpniece šejienes cilvēkiem ar pagasta sociālo darbinieci. Daudz ko nākas dzirdēt. Uzskatu, ka mans pienākums ir panākt, lai cilvēks vēlāk justos apmierināts, ka pie manis atnācis. Vakarā gan jūtos nogurusi, laikam jau pārlieku stipri viss dzirdētais man iziet cauri,” spriež L. Pinzule. Lai apkārtnē dzīve būtu interesantāka un tajā justu vairāk prieka, viņa ir izplānojusi pasākumus, kuri daudziem palikuši atmiņā. Lauku vide atdzīvojusiesKopš centra atvēršanas, aktivitāšu nav trūcis. “Pirmajā gadā vairāk nodarbojos ar bērniem. Organizējām viņiem sacensības, rīkojām zīmēšanas konkursus, šogad mūsu pasākumos iesaistās arī pieaugušie. Skaisti pavadījām Ziemassvētkus, janvārī ar šīs mājas iedzīvotājiem nosvinējām gada jubileju centram, bet gluži nesen pie manas mājas sarīkojām ģimeņu pēcpusdienu “Nāc nākdama, vasariņa!” Sanāca gandrīz visas ģimenes ar bērniem. Notika dažādas atrakcijas. Vīri varēja sacensties mērķī šaušanā ar pneimatisko šauteni, bet noslēgumā notika futbola mačs, kurā spēlēja tēvi pret dēliem. Tas bija interesanti, un tagad visi vēlas atkal sarīkot līdzīgu saietu. Jūlija beigās domājam organizēt saimnieku un saimnieču dienu. Pie mums ar savām dziesmām viesoties apsolījusi folkloras kopa “Mežābele”, bet noslēgumu saimnieku un saimnieču dienai rīkosim pie kopēja zupas katla pļavā,” saka L. Pinzule.Viņa neslēpj prieku, ka daudziem šie saieti patikuši. “Cilvēki bija ļoti apmierināti un runājām, ka tādus pasākumus vajag arī turpmāk. Man prieks, ka mūsu lauku vide ir atdzīvojusies. Var pat redzēt, ka cilvēki vairs nevēlas palikt katrs savā sētā, bet būt kopā un kopā arī kaut ko labu izdarīt,” saka Līvija.Viss mūžs starp cilvēkiemViņa vietējos labi pazīst. Uz Jērcēniem dzīvot un strādāt L. Pinzule pārcēlās 1960. gadā. Pagastam atdoti visi darba gadi. Sākumā L. Pinzule strādāja vietējā skolā par dabaszinātņu skolotāju, pēc tam toreizējā ciema padomē bija priekšsēdētāja,tad kļuva par kopsaimniecības priekšsēdētāja vietnieci kultūras un sociālajos jautājumos. Vēlāk viņa atgriezās skolā, kur mācīja jaunāko klašu skolēnus. “Man ļoti patīk strādāt ar bērniem. Tādēļ arī tagad atbalsta centrā organizējam aktivitātes, kas domātas viņiem. Te ir bijusi bērnu zīmējumu izstāde. Es no šīm radošām darbībām arī pati daudz esmu ieguvusi. Ir brīži, kad gribas rakstīt dzejoļus un uznāk arī tieksme zīmēt. Šad tad vakaros apsēžos un zīmēju. Tā esmu sev līdzi aizrāvusi arī mazbērnus. Diža pavāre un rokdarbniece no manis nav iznākusi, bet radošs darbs patīk. Esmu arī stāstus rakstījusi,” atzīstas L. Pinzule.Viņa uzskata, ka cilvēkam nepieciešams pastāvīgi darīt kaut ko, kas patīk. “Tas liek aizmirst ikdienu un tās problēmas, kuru šajos laikos netrūkst. Mans darba mūžs pagājis cilvēkos. Bija brīdis, kad paliku bez darba. To es ļoti pārdzīvoju, pat no mājas negribēju iziet. Visu laiku šķita, ka kaut kā pietrūkst. Nezinu izskaidrojumu, bet man gribas būt kopā ar cilvēkiem un just, ka esmu viņiem noderīga,” atzīst L. Pinzule.Starp puķēm jūtas labiSavu radošo izdomu Līvija iedzīvinājusi arī dārza iekārtošanā. “Viena jau neko daudz neuzspētu, bet man ir labi palīgi – dēls Ilvars un mazbērni. Otrs dēls Ilmārs retāk te ierodas, jo ir tālbraucējs un nereti vairākus mēnešus ir projām. Esam sākuši no viena stūra un pamazām apkārtni skaistāku padarījuši. Ziedi man patikuši visu mūžu. Sevišķi tuvas ir istabas puķes. Dzīvoju kā botāniskajā dārzā, jo starp puķēm jūtos ļoti labi,” apliecina L. Pinzule.Šajos krīzes laikos ir cilvēki, kuri iegrimuši depresijā un uzskata, ka kaut ko darīt tik un tā nav jēgas. L. Pinzule ir pārliecināta, ka jādarbojas, jo tad dzīves grūtums nešķiet tik smags. “Ir daudz kas pārdzīvots, bet joprojām gribu būt vajadzīga. Es vēl gribu kalpot,” saka L. Pinzule. Viņai ir iecere nākotnē atbalsta centrā ierīkot jauniešiem vēl vienu telpu sporta nodarbībām. Tajā ieplānots arī trenažieris. “Jādzīvo ar cerību, ka būs labāk. Citu variantu vienkārši nav,” saka L. Pinzule.
