Genofeva un Jānis Bukši kopdzīvē aizvadījuši 55 laimīgus gadus. Viņi novēl: “Lai visi jaunie pāri mācētu dzīvot tā kā mēs. Lai ciena viens otru, piedod un nekad nedara viens otram pāri.”Genofeva un Jānis bērnību aizvadīja Balvu rajona Baltinavas pagastā. Viņi pastāsta, ka gandrīz uzauguši kopā, jo Genovefas audžutēvs un audžumāte bijuši Jāņa onkulis un tante. Tā arī viņi iepazinušies. Genovefa atceras: “Kad man bija 16 gadu, Jānis aizgāja armijā. Tur viņš pavadīja četrus gadus, taču visu šo laiku mēs sarakstījāmies. Uz astoņpadsmit gadiem nofotografējos un nosūtīju viņam bildi. Kad Jānim bija 25 gadi, biju jau pieaugusi un kļuvusi sievišķīgāka, un tā arī Jānis manī iemīlējās. Taču, kad augām kopā, uztvērām viens otru kā brāli un māsu.” Genovefa atceras, ka pielūdzēju bijis daudz, taču viņa uzticīgi gaidījusi, kad Jānis pārnāks no armijas, jo jutusi, ka viņš būs īstais un vienīgais. “Kad Jānis atnāca no armijas, nolēmām, ka precēsimies, un viss. Mums nebija neviena tuvinieka, kas taisītu kāzas, tāpēc paši aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu un sarakstījāmies. Tajā laikā jau neko vairāk nevajadzēja,” atceras Genovefa un Jānis.“Sarakstījāmies 1954. gada 22. jūnijā – tieši pirms Jāņiem. Un tā pa jokam esam kopā nodzīvojuši jau 55 gadus,” spriež Genovefa.Par abu sarakstīšanos zinājusi vienīgi Genovefas sirdsdraudzene. Pārējiem viņi par to uzreiz nav stāstījuši. Ganovefa stāsta: “Uz sarakstīšanos aizgājām divatā. Jānim pēc tam bija jādodas uz dežūru, bet es atgriezos kopmītnēs, kur abi dzīvojām. Draudzene mani apsveica, un es viņai lūdzu, lai nevienam nesaka. 23. jūnija rītā no darba pārnāca Jānis. Kopmītnēs galda mums nebija, tāpēc sastūmām kopā skapīšus. Un tad es meitenēm teicu, ka tagad gatavošu viena pati. Viņas visas brīnījās, kāpēc tā. Tad mana draudzene pastāstīja, ka esam sarakstījušies. Tā arī nosvinējām turpat kopmītnēs.”Jāņa māte gribējusi, lai dēls apprec kādu bagātāku sievieti, taču mīlestībai neko nepadarīsi. Sākumā viņiem nebijis nekā, tikai dažas drēbes, un viss. Genovefa spriež: “Interesanta mums bija tā dzīve, taču ļoti laimīga. Nekad nevarējām viens otram pārmest, kurš bijis bagātāks, kurš nabagāks, jo abi bijām vienlīdzīgi.”Pēc kāda laika viņi atraduši paši sev atsevišķu dzīvoklīti. “Kad dabūjām savu dzīvoklīti, saimniece mums iedeva galdiņu, jo nekādu mēbeļu mums nebija un tās bija arī ļoti grūti dabūt. Saimniece pastāstīja, ka veikalā ir taburetes. Devāmies pirkt, taču bija palicis tikai viens ķeblītis. Neko darīt – nopirkām to, un ēdot es sēdēju Jānim klēpī. Pēc tam Jānis pats uztaisīja mums otru ķeblīti,“ smaidot atceras Genovefa. No Baltinavas pagasta viņi pārcēlušies uz Raunu un tur nodzīvojuši ilgus gadus. Pēc tam desmit gadus pavadījuši Rīgā. Tad viens no viņu bērniem apprecējies un pārcēlies uz dzīvi Smiltenē, tādēļ arī viņi atnākuši dzīvot uz šo pusi. Genovefai un Jānim bija trīs bērni – meita un divi dēli, taču viens no dēliem ir miris. Jānis ļoti gaidījis tieši meitiņas piedzimšanu. Abiem ir arī septiņi mazbērni un trīs mazmazbērni. Kopdzīvē aizvadīti daudz laimīgu brīžu un laiks paskrien nemanot. Genovefa stāsta: “Šķiet, vēl nesen svinējām Zelta kāzas. Tā kā mums nebija kāzu ar lielu svinēšanu, meita mums bija sarīkojusi gandrīz vai īstas kāzas ar mičošanu un dažādām dāvaniņām. Šogad jubileju īpaši nesvinēsim. Varbūt kāds mazbērniņš ienāks. Viņi nekad mūs neaizmirst. Tūlīt jau arī būs Jāņi, tad arī vīram vārdadiena.”Jānis un Genofeva uzskata, ka ilgai un laimīgai kopdzīvei īpašas receptes nav. Katrā ģimenē var uznākt pa mākonītim, taču pēc tam atkal spīdēs saulīte. Viņi domā, ka gan vīram, gan sievai jāprot piekāpties. Genovefa saka: “Vajag piedot! Ja vīrs izdarījis ko sliktu, nu labi – padusmojies, taču piedod viņam. Pārvari to visu. Tāpat arī vīram jādara tas pats. Galvenais attiecībās ir spēja piedot. Jāmāk arī dažreiz piekāpties.”
Mazmeita par vecvecākiem
– Kopš es viņus atceros, nekad neesmu no viņu puses dzirdējusi nekādus strīdus. Man šķiet, ka saticīgāka pāra nav. Viņi mūs – mazbērnus – nekad nav pat sabāruši. Biju ļoti laimīga, un man neko citu nevajadzēja, ja varēju pie viņiem dzīvot brīvlaikos. Labākus vecvecākus uz pasaules nemaz nevar vēlēties! Viņi vienmēr palīdzēs, ja tas būs nepieciešams. Viņi ir cilvēki, uz kuriem varu paļauties. Esmu ļoti pateicīga, jo viņi mani ir atbalstījuši un palīdzējuši. Es viņus ļoti ļoti mīlu un esmu priecīga un lepna, ka man viņi ir. No viņiem var daudz ko mācīties, un to es arī daru.
