202. turpinājums. Tādi laipni un smaidīgi cilvēki likās. Marijas vīrs bija varena auguma, platiem pleciem, teica, ka strādājot uz būvēm. Dzīvoja divi vien bez bērniem, un liekas, ka bija laimīgi.
(202. turpinājums)
Tādi laipni un smaidīgi cilvēki likās. Marijas vīrs bija varena auguma, platiem pleciem, teica, ka strādājot uz būvēm. Dzīvoja divi vien bez bērniem, un liekas, ka bija laimīgi.
Pēc tam paklīda valodas, ka Marijas vīrs traģiski gājis bojā. It kā no jaunbūves ceturtā stāva augstuma uz galvas uzkritis ķieģelis. Bijušas aizdomas, ka tā kāds no darbabiedriem nokārtojis personiskā ienaida problēmas. Bet pierādīt nevienam neko nevarēja. Un īsti jau laikam arī nemeklēja, jo sākās politiskās jukas, pēc tam karš.
Turpmāk Marija ciemos pie brāļa brauca kopā ar savas jaunākās māsas ģimeni. Jauni un skaisti cilvēki, arī izglītoti. Pats strādāja par inženieri gumijas izstrādājumu rūpnīcā. Tad visi trīs mēdza iegriezties mūsu pagalmā. Kādreiz no Rīgas veda līdzi dažādas mantas, kuras centās iemainīt pret pārtiku. Tā daudzi pilsētnieki darīja, lai kara laikā uz pilsētas akmeņiem izvilktu dzīvību. Brālim, kaut viņam piederēja kādi sešdesmit hektāri, pašam nebija ko ēst, ko tāds citiem var palīdzēt. Reiz rīdzinieki piedāvāja pirkt gumijas zābakus, bet manam tēvam liela kāja, nederēja. Nekas, nākamreiz atveda īstos. Ļoti izturīgi apavi bija, tēvs kādus piecus gadus visus “Jaunpeļīcēnu” dubļus tajos izbrida. Ļaudis gan runāja, ka Marija pēc vīra zaudēšanas tāda mazliet pajocīga kļuvusi, ļoti pārdzīvojusi. Bet ciemu reizēs neko tādu nemanīja, jautri tērzēja par šo un to. Kā jau vairums rīdzinieku.
Bet tad ziemas nogalē vairākas reizes ieradās Marijas māsa ar savu vīru divatā. Stāstīja, ka Rīgā dzīve kļūstot aizvien grūtāka, ar to pārtiku, ko izsniedz uz kartītēm, nepietiek pat dzīvības izvilkšanai. Sevišķi grūti esot Marijai, jo viņai neesot nekādu blakus ienākumu, savas miera laiku kleitas jau sen pārdevusi. Vai mēs nevarot viņu pieņemt pa vasaru saimniecības darbos, nu kaut vai par vēdera tiesu.
Tēvs gan bija izdomājis citādi, jo gribējās saglabāt labās attiecības ar Boču ģimeni. Tiem jau vai desmit bērnu mājās, daži vēl mazi, bet kādas trīs meitas par kalponēm izdodamas. Boči bija kārtīgi cilvēki, domāja ne tikai par bērnu radīšanu, bet arī par skološanu. Vecākā māsa studiju laikā saslima ar tuberkulozi un nomira. Tagad studēja brālis. Iepriekšējā vasarā pie mums strādāja Ausma, ļoti dzīvespriecīga meitene. Kad viņas gadu vecā vārdamāsa sāka raudāt, lielā Ausma viņu paķēra rokās, grieza valceri un dziedāja. Ausmai bija septiņpadsmit gadu, un viņa ārkārtīgi tīkoja iet uz deju vakariem, bet nebija piemērotu apavu. Tad mans tēvs, noskatījis, kādas izskatās klikatas, iztaisīja arī Ausmai vienu pāri. No viegla apses koka izdrāza zoli, kurai vidū no biezas ādas sloksnes ierīkoja locītavu. Tad krustiski saliktas siksniņas veidoja virspusi, bet trešā siksna kalpoja par kapi. Klikatas Ausmai patika, un viņa tajās gāja uz vietējām ballītēm.
Vienmēr bija sajūsmināta par to, cik vareni puiši viņu izdancinājuši. Par klikatām neviens skuķis tolaik nekaunējās, ar tādām pat pilsētnieces mēdza klaudzināt. Vīrieši gan tādas nevalkāja, viņiem pats lepnākais vasaras apavs bija jēzenes, kurām zole no vecas auto riepas. Ja nemaldos, tēvs Ausmai vasaras beigās izgatavoja vēl otru klikatu pāri, jo pirmās ātri nodila.
(Turpmāk vēl)
