Otrdienas vēlā vakara stundā nevarēju mierīgi aiziet gulēt. Ne jau tādēļ, ka miegs nenāca, bet sirdsapziņa neļāva. Jau vakarpusē, dodoties uz blakus mājai esošo veikalu, ievēroju, ka pie tā sēž kāds večuks un iemalko ko stiprāku par limonādi. Vecais vīrs kaut ko nomurmināja, neko no teiktā nesapratu un devos tālāk. Krietni vēlāk, kad ārā bija jau satumsis, pa atvērto virtuves logu sadzirdēju dīvainas skaņas. Izrādījās, ka vīrietis vēl bija turpat. Sēdēja zemē pie sava velosipēda un, droši vien, arī pudeles. Runājās pats ar sevi. Tā tas turpinājās labu laiku. Līdz atkal sadzirdēju troksni. Nu jau viņš mēģināja uzsēsties uz velosipēda un doties prom. Bet nekā… Vēl pēc kāda brītiņa tumsas ieskautajā vietā varēju saredzēt vien zemē mētājamies velosipēdu un klusu balsi.Sapratu, ka naktī mierīgi nevarēšu pagulēt, ja tā tas turpināsies. Pulkstenis rādīja pāri pusnaktij. Zvanīju policijai… Gaidot piebraucam policistus, pa logu vēroju ārā notiekošo. Garām gāja divi jaunieši, kuri pamanīja vīrieti. Appētījuši viņu, puiši zvanīja policijai, kas pēc brīža jau bija klāt. Mani patīkami pārsteidza ne vien policistu operativitāte un godprātīgais darbs, bet arī jauniešu rīcība. Nereti dzirdēts, ka tieši gados jauni cilvēki piekāvuši vai aplaupījuši kādu piedzērušos un bezspēcīgo. Var jau būt, ka iereibušais pilsonis izgulētu dzērumu un rītausmā stabilā gaitā dotos mājup. Tikpat labi varēja atgadīties kas ļauns. Tāpēc priecājos, ka arī jauniešiem apziņa neļāva cilvēku atstāt likteņa varā.
