* * * Visi ceļi ir vaļā! Patiesi? Vai tā tikai šķiet? Patiesībā – vien daži, Pa kuriem var tālāk iet. Visos kalnos var uzkāpt! Patiesi? Vai nav par daudz? Izvēlies tikai vienu, Visvairāk kas vilina, sauc. Visas upes var izbrist, Aizām pāri kā grāvjiem lēkt! Galvenais – Cieši gribēt Un pašam sev noticēt. * * * Tajā stikla kalnā Tev jāuzkāpj. Pat ja slīd atpakaļ. Pat ja sāp. Kaut nezini, vai Tevi kāds tur gaida, Tev jāuzkāpj – pat ja nav balvā smaida. Nav tiesa, ka princese gaida citu. Pie Tevis tā kavējas domās ik rītu. Nedod sev atlaides! Ķeries klāt! Tajā kalnā Tev jāuzkāpj. Un netici vārdiem, lai projām ej – Varbūt viņa baidās teikt pasaulei, Ka vajadzīgs esi tikai Tu, Lai mīlētu, mīļotu, sargātu… Tai nevajag sudrabu, nevajag zeltu, Bet kādu, no stikla kalna kas celtu, Ar ko aiziet kopā līdz pasaules malai Un karaļvalsts vārdu dot vientuļai salai. Tev jāuzkāpj. Dzirdi? Kalns Tevi gaida, Bet varbūt, ka princese Tevi baida? Domā – uz papēža cirtīsies riņķī, Ieraugot Tevi, ne gaidīto princi?… Muļķa Antiņ! Aizsteigt var gadi Mirkļa īsumā – mūžību gari. Aizvīties taka var citā malā, Vientuļa paliks karaļvalsts sala. Izmainīt nevarēs vairs neko. Liktens ir bargs, tas nejoko. Laiku atpakaļ nevar griezt. Pašam Tev izlemt – mīlēt vai ciest. Vēl nav par vēlu! Vēl vari spēt Kalnu un sevi uzvarēt. Pat ja slīd atpakaļ… Pat ja sāp… Tajā kalnā Tev jāuzkāpj!
