Silvēnietes Ilgas Bērziņas dzīve bijusi notikumiem pārpilna. Kā saka viņa pati, lai izstāstītu to pilnībā, nepieciešams uzrakstīt grāmatu. 72 gadu vecumā viņa joprojām ir ļoti enerģiska un palīdzību neatsaka nevienam, kas to lūdz. Par savu dzīvi viņa saka: “Kad ir jau pāri septiņiem gadu desmitiem, varu teikt, ka mūža nogalē daudzreiz gribas atcerēties senās, mīļās bērnu dienas. Zinu, ka dzīve nav rožu lauks un katram no mums tā bijusi citādāka.”Grūtas bērnu dienasIlga, runājot par savām bērnu dienām, norāda, ka tās bijušas ļoti skumjas, jo noritējušas kara laikā. Bēgļu gaitās nācies mitināties mežos, svešās mājās un pat pavadīt naktis uz klaja lauka, līdz beidzot nonākuši Liepājā, no kurienes ar kuģi aizvesti uz Vāciju. Tur sagaidītas kara beigas, un 1945. gadā viņa ar ģimeni atgriezās Latvijā. Ilgai tolaik bija tikai astoņi gadi.Arī pēc kara, līdzīgi kā daudzām citām latviešu ģimenēm, nav gājis viegli. Tēvs nokļuvis krievu gūstā, un mātei bija jāaprūpē divi bērni un veca māte. Lai šajos grūtajos apstākļos palīdzētu mātei, Ilga sāka strādāt pie kāda saimnieka. Jau astoņu gadu vecumā viņa kļuva ļoti patstāvīga ar lielu atbildības sajūtu. Viņas uzdevums bija ganīt govis un aitas. Šeit viņa arī iemācījusies slaukt gotiņas. “Pēc kara, kad mājās pārnāca tēvs, ģimenei klājās labāk, taču ne uz ilgu laiku, jo tēvs sāka lietot alkoholu un viņi ar māti pēc 16 gadu kopdzīves izšķīrās,” atceras Ilga. Viņai atkal nācās patstāvīgi strādāt un darīt visus darbus, kas pusaudzei bija pa spēkam. Tā pagājuši skolas gadi, un 18 gadu vecumā viņa sākusi strādāt Lēdmanes kolhozā par traktoru uzskaitvedi. Ilga saka: “Manā pārziņā bija četri traktori un kā šodien joprojām atceros to nosaukumus – NATI, HTZ, Belarus un S-80.” Kolhoza laikos sākusies Ilgas sabiedriskā dzīve – viņa strādājusi arī par kultordzi, izveidojusi un vadījusi deju kolektīvu un dramatisko pulciņu. Sirdslieta – medicīnaIlgas sirdslieta jau no bērnības ir medicīna. Viņa pametusi darbu kolhozā un sākusi braukāt no Lielvārdes uz Ogri, lai strādātu slimnīcā par sanitāri. “Tur trīs gados paguvu strādāt visās trijās nodaļās. Sākumā terapijas, tad operācijas un pēc tam arī dzemdību nodaļā. Pārzināju visas tajā laikā esošās zāles un iemācījos arī latīņu valodu. Lai nopelnītu vairāk, apģērbu arī mirušos cilvēkus,“ pastāsta Ilga.Pēc tam viņai bijusi iespēja mācīties tālāk par mediķi, taču tas nenotika, jo dzīve visu iegrozīja citādāk. Ilga stāsta: “Man dzīvē sanāca sastapties ar cilvēku, kurā iemīlējos no pirmā acu skatiena. Pieņēmu viņu par savējo un apprecējos, medicīnai pasakot sveiki. To nenožēloju, jo vīrs bija ļoti labs cilvēks un kopā nodzīvojām 47 gadus.”Liela apņēmībaDzīvē Ilgai ir nācies strādāt daudzās darbavietās. Lai gan viņai nebija augstākās izglītības, viss ir panākts tikai ar pašas uzņēmību, atbildības sajūtu, kā arī dažādu kursu palīdzību. Ilga strādājusi Blomes kultūras namā par kluba vadītāju. Tur izveidojusi deju kolektīvu un dramatisko pulciņu. Strādājusi pastā, Smiltenes slimnīcā par māsu saimnieci, pansionātā par noliktavas pārzini. Uz Silvu Ilga ar vīru atnākusi dzīvot 1971. gadā. Tad bijusi Silvas kopmītnēs par komandanti. Nācies aizvietot arī komunālo inženieri, tagad strādā par Silvas ūdens attīrīšanas stacijas operatori. Lai gan viss mūžs ir pavadīts strādājot, Ilga vienmēr bijusi ļoti sabiedriska un nekad nav aizmirstas ne tuvāko draugu, ne ģimenes jubilejas. “Vīram bija diezgan liels radu pulks, daudz gājām uz dažādām jubilejām. Līdz ar to iemantoju ļoti daudz draugu,” stāsta Ilga. Viņa aktīvi dziedājusi ansamblī. Ilga atceras, – dzīvē būts apmēram 30 kāzās, bet par vedējiem viņi bijuši piecās. Labprāt palīdz citiemIlgu apkārtējie raksturo kā enerģisku, pacietīgu, neatlaidīgu, nesavtīgu un ļoti izpalīdzīgu cilvēku. Viņa pati saka: “Dzīvē vienmēr nācies daudz palīdzēt tuviem cilvēkiem un draugiem. Vienmēr bijis tā, ka vajag par kādu rūpēties un palīdzēt. Nekad neesmu spējusi to atsacīt. Man vienmēr ir raksturīgi vispirms palīdzēt citiem, otrā vietā atstājot sevi pašu.” Jau daudzus gadus Ilgas aprūpē ir kaimiņos dzīvojoša 94 gadus veca tante. Palīdzīgu roku sieviete sniegusi arī māsasmeitai, kurai ir liela ģimene. Pirms trijiem gadiem Ilga pieņēmusi aizbildniecībā māsas mazmeitu Leldi, kurai šobrīd ir 12 gadi. Liktenis bijis nežēlīgs, un vīru Arvīdu Ilga zaudējusi tieši 47. kāzu gadadienā. Tagad viņas palikušas divatā ar Leldi. Ilgai ar Arvīdu savu atvašu nav, tādēļ pirmās rūpes par bērnu nācies uzņemties tikai vecumdienās. “Man tas ļoti izmainīja dzīvi. Pārsvarā visām sievietēm bērni ir jaunībā, bet vecumdienas viņām ir brīvas – bērni izauguši un aizgājuši savā dzīvē. Mums ar Arvīdu bija tikai darbs un citi pienākumi. Tagad sanāk tā, ka vecumā man jāizaudzina bērns. Tas, protams, sagādā prieku, taču ir arī liela atbildība,” stāsta Ilga.
par ilgu Bērziņu
Māsas mazmeita Lelde– Ar omi satieku ļoti labi. Viņa man ir tikpat kā īstā ome, tādēļ tā viņu arī saucu. Kopš dzīvoju šeit, ļoti uzlabojušās manas sekmes.Kaimiņiene Austra– Ar Ilgu vienā mājā dzīvojam jau gandrīz 40 gadu. Daudzus gadus Ilga bija mājas vecākā un līdz ar to visas rūpes par mājas apsaimniekošanu bija uz viņas pleciem. Ilga ir ļoti izpalīdzīga, atsaucīga un katru solījumu izpilda ļoti atbildīgi. Man personīgi ir bijušas daudzas sadzīviskas situācijas, kad nepieciešama palīdzība. Tad nešaubīgi var vērsties pie Ilgas, un nav bijis neviena gadījuma, kad viņa man atteiktu.Kaimiņiene Džesija Melngaile Ilgai un Arvīdam veltījusi dzejoli pateicību par draudzībā pavadītajiem gadiem.Tu esi bērzs ar savu stājuUn sīkstumu, ar savu lepnumu.Kur gan tu audzis, stiprais bērzs,Un kādu noslēpumu sevī glabā?Jūs mierinājāt mani dzīves likstāsUn nelaimē, kas man pār galvu savilkās. Jūs bijāt tie, kas līdzi cieta,Ko pazaudēju es uz mūžību. Un tādēļ šinī svētku reizē Es gribu pateikt tūkstoš paldies.Kā draugi esam gadu gadiem Un draugi mūžam paliksim. Un draudzība, kas mūs tā saista, Lai gadu gaitā ciešāk sasienas,Jo drauga vārds, kas izskan sirdī, Var palikt tur, cik ilgi dzīvojam.
