Anglijā tās sauc par ballroom dance, Latvijā — par sarīkojumu dejām.
Anglijā tās sauc par ballroom dance, Latvijā — par sarīkojumu dejām.
Sarkanā pūķa zemē Velsā tās dejoja tikai jaunieši no Smiltenes. Vienaudži no citām zemēm izvēlējās citādāku stilu: hiphopu, moderno baletu, tautas dejas vai deju kā teātri.
Pat neiedomājos, ka esam tik labi
Velsieši šomēnes īstenoja Eiropas Savienības atbalstītu projektu “Starptautiskā deju vasaras skola — Velsa 2005”, kas uzrunāja 15 līdz 17 gadu vecus pusaudžus.
“Tas ir problemātiskais vecums, kad bērniem vairs negribas dejot,” īpašas uzmanības pievēršanu tieši šim vecuma posmam skaidro Smiltenes sarīkojumu deju kolektīva vadītāja Līga Širina.
15 līdz 17 gadu veci pusaudži, kuri mācās modes jeb sarīkojumu dejas, Smiltenē ir atrodami. Sākumā viņu bija vairāk nekā tagad — 28, atceras L. Širina. “Pilsētas ģimnāzijas skolēni sasparojās un izdomāja, ka viņiem vajag iemācīties kaut vai valsi, lai dejotu izlaidumā. Tomēr gada laikā interesentu skaits saruka. Vienam vienā reizē negribējās nākt uz nodarbībām, citam — otrā. Taču joprojām Smiltenē ir jaunieši, kuri vēlas dejot. Rīgā šobrīd modes dejas, piemēram, salsa, ir ļoti aktuālas un ienāk arī mazpilsētās.”
Sarīkojumu deju kolektīvs Smiltenē apvieno gandrīz 40 dalībnieku un atrodas pilsētas bērnu un jauniešu interešu izglītības centra paspārnē. Uz Velsu aizbrauca astoņi dejotāji: Signe Lapa, Māris Gāters, Renāte Lapiņa, Edgars Rubenis, Ieva Smildziņa, Madara Rimša un L. Širinas meita Agate Širina ar savu deju partneri Sergeju Vaido.
“Dejojām zviedru bugiju — populāru modes deju, ko daudzi vēl nezina, lēno fokstrotu, salsu, Vīnes valsi, sambu un čačača. To visu salikām dinamiskā šova programmā, samiksējot mūziku un izveidojot nelielu uzvedumu,” stāsta deju skolotāja.
“Kādas bija atsauksmes? Jutāmies ļoti apmierināti. Mūsu programma mazliet pat iededzināja publiku, un tai ļoti patika. Pēc noslēguma koncerta diskotēkā prasīja mūsu mūziku un dejoja mūsu dejas. Man un bērniem pašapziņa ir cēlusies. Pirms tam pat neiedomājos, ka tiešām esam tik labi.”
No gabaliņiem top iespaidīgs noslēgums
Jau minētā velsiešu projekta sadarbības partneres ir Latvija, Čehija, Vācija, Slovākija un Lietuva. Šo zemju jaunieši satikās starptautiskajā vasaras deju skolā Velsā. Viņu ēdināšanas un uzturēšanās izdevumus un arī lielāko daļu no aviobiļešu izmaksām sedza no projektam piešķirtā finansējuma.
Smiltenieši piedalījās, pateicoties pilsētu draudzībai. Vispirms Smiltenes pilsētas pašvaldība sadraudzējās ar Čehijas pilsētu Piseku, kas savukārt draudzējas ar Velsas pilsētu Kārfiliju. Tagad Smiltenei kontakti ar Velsu notiek jau bez starpniekiem.
“Velsieši izdomāja projektu, lai vairāku valstu jaunieši varētu satikties, iepazītu citu zemju kultūru un valodu, attīstītu angļu valodas prasmes un kopā dejotu. Domāju, ka bērniem brauciens uz Velsu bija ļoti laba pieredze, jo mācījāmies fragmentus no visām dejām. Pamatā bija modernais balets, modernā deja, teatralizētā deja, hiphops, slovākiem — nacionālā deja. No šiem visiem gabaliņiem tika izveidots ļoti iespaidīgs noslēguma koncerts,” stāsta L. Širina.
Starptautiskās vasaras deju skolas dalībnieki brīvajā laikā ieguva priekšstatu par Velsas pilsētām un dabu, bet ceļojuma noslēgumā divas dienas apskatīja Londonu.
Ogļraču ostas vietā mākslas centrs
“Velsa ir vēsturiska Lielbritānijas vieta,” iespaidos dalās Smiltenes pilsētas domes Attīstības un plānošanas nodaļas vadītājs Andris Lapiņš. Viņš pavadīja Smiltenes dejotājus braucienā uz Velsu kā pašvaldības pārstāvis.
Velsieši panākuši, ka viņu valoda līdztekus angļu valodai ir reģiona oficiālā valoda. Andris ievērojis, ka Velsā visas norādes, ceļa zīmes un vēsturisko apdzīvoto vietu nosaukumi ir divās valodās — angļu un velsiešu. Daudzviet pie ēkām izkārti Velsas karogi. Uz balta un zaļa fona redzams sarkans pūķis. Velsai zaļā krāsa ir ļoti raksturīga, tāpat arī — pakalni. Tie ir visur. Savukārt zaļo krāsu spilgtina Britānijas mitrais klimats. Lietus salās līņā bieži.
Velsas galvaspilsēta ir Kārdifa — savulaik liela osta pat pasaules mērogā, pateicoties bagātīgajām akmeņogļu atradnēm Velsā.
“Agrāk Velsā ieguva ļoti daudz ogļu,” stāsta Andris. “Sākoties naftas laikmetam, nozare panīka, un Dienvidvelsa kļuva depresīvs rajons. Vēl joprojām šajā apvidū saglabājušās norādes par kādreiz izplatīto akmeņogļu ieguvi. Daudzviet ir ogļraču skulptūras. Vieta, kur notika dejotāju mēģinājumi un koncerts, saucas “Ogļraču institūts”, kaut arī mūsdienās ar ogļračiem tam vairs nav sakara. Ēku pārņēmusi un rekonstruējusi pašvaldība, bet nosaukums saglabājies no agrākajiem laikiem.”
Mūsdienu Kārdifā, rajonā, kur tagad slejas modernās arhitektūras piemērs — Velsas “Millenium” mākslas centrs —, agrāk atradās akmeņogļu pārkraušanas osta. Kad pēc ogļu kravu apsīkuma tai vairāk nebija pielietojuma, celtnes nojauca un vietā uzcēla citas. Tagad Kārdifas ostmalā tapis jauns rajons ar modernām ēkām no betona, stikla un metāla. Pārsvarā tur ir krodziņi, no jauna uzcelti moli ar pastaigu takām, viesnīcas, kultūras iestādes, muzeji.
Velsas krastus apskalo okeāns, un šā iemesla dēļ dabas ainavu cienītāji pludmalēs var priecāties par izteiktiem paisuma un bēguma skatiem. Kad ūdens atkāpjas, jahtas un laivas paliek sausumā līdz nākamajam paisumam.
Latvijai Velsā ir savs goda konsuls — tur dzīvojošais Andris Tauriņš. Iespējams, šo Lielbritānijas reģionu tuvāk iepazīs arī smiltenieši, jo viņu pilsētas pašvaldība sākusi sadarbību ar Kārfilijas kolēģiem. Plānots, ka rudenī uz šo Velsas pilsētu dosies Smiltenes domes delegācija.
Bieži pilsētu draudzība sākas ar tuvināšanos kultūrā, sportā, izglītībā. Velsā Andris ieguvis informāciju par kādu festivālu, ko Velsas vidienē rīko jau 60 gadu. “Varbūt tajā vērts piedalīties arī kādam mūsu kolektīvam. Tas ir konkurss, kurā atsevišķi vērtē korus, deju kolektīvus un pūtējus. Latvieši pagaidām uz šo festivālu braucot reti.”
Deju partneris nav problēma
Smiltenē sarīkojumu dejas L. Širina māca sesto gadu. Ceļojums uz Velsu viņai bija pirmais ārzemju brauciens kopā ar saviem audzēkņiem.
“Šobrīd Smiltenē ir mans lielākais un spēcīgākais kolektīvs. Vēl mazliet mācu dejot Raunā,” stāsta deju skolotāja. Viņa dzīvo Raunā. Turienes skolā māca bērniem ģeogrāfiju. Dejas ir viņas hobijs kopš laika, kad dejoja pati. Ar sarīkojumu dejām aizrāvās arī abas meitas Agate un Līva. 17 gadu vecā Agate “aizdejojusies” līdz pat augstajai B kvalifikācijas klasei, taču šobrīd no aktīvā sporta aizgājusi un palīdz mammai kā asistente.
Sarunā atklājas, ka L. Širina Smiltenē jau aptuveni gadu māca sarīkojumu jeb modes dejas arī pieaugušajiem. Divi pāri pat izcīnījuši godalgas skatē Cēsīs.
“Pieaugušie dejo savam priekam, hobija līmenī. Cilvēki, kuri ar deju fanātiski saslimuši, ierodas uz katru nodarbību,” ievērojusi deju skolotāja. “Dejojam valsi, čačača, sambu, salsu, rengo, bugiju, blūzu un citas modes dejas. Domāju, cilvēki beidzot sapratuši to, ka jāmācās dejot, lai ballēs nejustos neērti. Svarīgi ir tas, ka nodarbībās var atslēgties no darba.”
Kaut arī pastāv uzskats, ka dejot vairāk patīk sievietēm, Smiltenē viņām neesot grūti atrast sev deju partneri. Esot gadījumi, kad nodarbībās vīriešu ir pat vairāk nekā sieviešu.
Nodarbības sarīkojumu dejās gan pieaugušajiem, gan bērniem un jauniešiem L. Širina atsāks septembrī. Viņa aicina arī jaunus dalībniekus. “Deja sniedz cilvēkam daudz. Tā attīsta ritma izjūtu, izkopj kustības un stāju.”
