Kas reiz mācījies Smiltenes skolā,Tas to aizmirst vairs nespēj nekad…Tikai špikeri aizmirst var solā,Nevis atmiņas, sirdi kas skar.Citās skolās gan arī mēdz bastotUn varbūt tāpat učukus šmauc,Bet uz Smilteni – Abula krastosIk pēc laika sirds atpakaļ sauc.“Lībling… drug moi… amore… ai lav jū…”*No tā visa nav aizmirst nekas.Pāri gadiem un lai kur vien būtu,Sauc vēl tālumos gaistošais masts…Tā mēs, 1950. gada izlaiduma direktora Blīgznas “bērni”, dziedājām vēl vienā no klases salidojuma reizēm pēc meldijas “Kas reiz mīlējis latviešu meiču…”. Nu mūsu palicis pavisam maz.Tomēr kaut ar trīcošu roku, siltu atmiņu vadīta, sveicu šodienas paaudzi, kura bauda šīs skolas labo auru. Sveicu nevis 100 gadnieci vecmāmuļu, bet cienījamu 100 gadīgu Eiropas dāmu, kura savus bērnus un mazbērnus izkaisījusi pa visu pasauli. Sveiciens no visiem gan Vācijā, gan Austrālijā!Godinot skolu un visus, kam tā nebija tikai učene, nosūtu šo veltījumu:Šī maija diena mūs kā svētceļniekusPie tāliem skolas gadiem pasērst sauc,Kaut arī savu satikšanās priekuAr klusu smeldzi mazliet jāsajauc.Par to, ka dzīvē noskrietajos ceļosIr sapņu kumeļš gurds un neapkalts,Un braucējs dažs jau tālos zvaigžņu ceļos,Bet, kas vēl te, jau baltas sarmas skarts.Ak, mūsu tālā romantiķu ēra,Cik šodien netverams tavs burvīgums!Kad sirds par naudas maku vairāk svēraUn kara sekas jāpārvar bij’ mums.Bet mums bij’ jaunība – šī nepērkamā lieta,Kas visam mūžam cauri gaismu dod.Un diez vai pasaulē ir cita vieta,Kur sirds tik ilgi svētku brīžus rod.Nu priecāsimies kaut par to, ka spējam,Par dzīvi negaužoties, gaišus brīžus krāt,Un atmiņugunskurā, līdzot vējam,Pa kādai oglītei vēl rušināt!Inta Priedīte (toreiz Strunke), vēl ne gluži simtgadniece, Smiltenē mācījusies no 1945. līdz 1950. gadam*vācu, krievu, latīņu (skol. A. Dzirkale), angļu val. (skol. A. Špa
