Diena, kad vēlēsim jaunos pašvaldību deputātus, vairs nav aiz kalniem. Bet kā izvēlēties, par ko balsot? Un vai vispār iet vēlēt? Tas ir aktuāls jautājums ikvienam, it sevišķi jauniešiem, kuri šogad, tāpat kā es, pirmo reizi dosies uz vēlēšanu iecirkņiem atdot savu balsi par kādu no sarakstiem.
Kā lai cilvēks saprot, par ko balsot, ja visi sola vienu? Lai palīdzētu labāk saprast, ko izvēlēties, „Ziemeļlatvija” nedēļas vidū Strenču kultūras namā organizēja tikšanos ar Strenču novada deputātu kandidātiem. Arī es apmeklēju šo pasākumu. Uz deputātu kandidātu publiskajām debatēm tika aicināti ierasties arī iedzīvotāji, tiesa, pēc maniem novērojumiem, jāsecina, ka Strenčos par vēlēšanām, šķiet, interesējas tikai vecāka gadagājuma cilvēki, jo viņi bija tie, kas sastādīja apmeklētāju lielāko vairumu. Sarunas ilga aptuveni divas stundas, bet vai tās ko deva? Man kā cilvēkam no malas, kam nav gandrīz nekādas saistības ar topošo novadu un kas nepazīst praktiski nevienu no kandidātiem, diez vai šīs sarunas daudz palīdzēja, taču neatkarīgi no tā man galvā sāka rosīties dažādas pārdomas. Vēlreiz pārliecinājos, cik liela loma ir harizmātiskam līderim. Arī šajā reizē es tādu pamanīju, un ar to vien viņš iemantoja manas simpātijas. Debašu gaitā man kandidātu vidū izvirzījās daži favorīti. Es sapratu arī to, ka par vienu no sarakstiem es pilnīgi noteikti nebalsotu, jo tā līdere, jautājumā par ceļu kvalitāti pārējo vidū izcēlās ar kādu šokējošu un ilgi atmiņā paliekošu frāzi. Kopumā tikšanos ar deputātu kandidātiem varētu raksturot kā veiksmīgu. Ja kas līdzīgs tiktu rīkots manā novadā, es, visticamāk, piedalītos. Man šķiet, ka šis ir lielisks veids, kā klātienē iepazīties ar visu kandidātu solījumiem un veidiem, kā viņi šos solījumus grasās īstenot reālajā dzīvē. Izlasot partiju vēlēšanu programmas, īpašu skaidrību, manuprāt, nav iespējams gūt, tāpēc klātienes tikšanās šajā ziņā ir pārāka. Es uzskatu, ka līdzdalība vēlēšanās ir katra sociāli un politiski atbildīga pilsoņa pienākums. Tiem, kas nedodas vēlēt, pēc tam patiesībā nebūtu nekādu tiesību žēloties un sūdzēties par to, ka ievēlētie deputāti atkal ir nekam nederīgi un par to tikai vien domā, kā papildināt savu maciņu ar nodokļu maksātāju naudu. Katram ir dota iespēja piedalīties un lemt, kas tiks iecelti par mūsu novada pārstāvjiem un iedzīvotāju interešu aizstāvjiem. Ja deputātus varētu salīdzināt ar galvu, tad iedzīvotājiem ir jābūt kaklam, kas to groza. Kā nekā Latvija ir demokrātiska valsts, kurā vara, vismaz teorētiski, pieder tautai. Aizbildināties ar to, ka iet vēlēt tāpat nav jēgas, jo nekas jau nemainīsies, ir diezgan muļķīgi. Ja šādi domātu visa sabiedrība, tad kur gan mēs nonāktu. Un kāda jēga demokrātijai? Ikvienam vajadzētu domāt, ka tieši viņa balss varētu izrādīties izšķirīgā. Vismaz ar tādu domu es došos uz vēlēšanām. Un tā vajadzētu darīt katram.Uz tikšanos 6. jūnijā vēlēšanās!
