Atrodas cilvēki, kuri aizvien nav īsti sapratuši, ka dzīvi nosaka ekonomiskā krīze. Par to liecina dižierēdņu ietiepīgā turēšanās pie dzīvošanas ar vērienu. Pazīstamais miljardieris un talantīgais finansists Džordžs Soross apgalvojis, ka krīzes brīvais kritiens beidzies. Ja vērtējam ASV vai Āzijas valstu ekonomiku, tad tā varētu secināt. Es gribētu šo vērtējumu papildināt: brīvais kritiens beidzies, ir atvēries izpletnis.Latvijas realitātes pēdējo nedēļu iezīme ir tautas tracināšana. Te pensionāri tiek baidīti, ka arī viņu “labklājība” varētu tikt ierobežota, te presē parādās absurda informācija, ka skolotāju korpuss varētu tikt samazināts par vairāk nekā 14 tūkstošiem. Daļa ministru, liekas, citu neko nedara, kā tikai šausmina iedzīvotājus. Un grūti pat pateikt, kurā gadījumā tam visam saistība ar gaidāmajām vēlēšanām un kad jārunā par pašu ministru apjukumu.Ir jāpiekrīt advokātam Andrim Grūtupam, ka tikai četri līdz seši procenti latviešu ir spējīgi nodarboties ar savu biznesu. Pārējie būtu pieskaitāmi tādai kā kalpu kārtai, kuri spēj tikai pildīt uzņēmumu īpašnieku uzticētos darbus. Bet mēs zinām tautas, kurām uzņēmīgo cilvēku īpatsvars daudzkārt lielāks – ebrejiem tādu varētu būt lielākā puse. Arī amerikāņi audzināti tā, lai ikviens spētu parūpēties pats par sevi. Tas liecina, ka arī latviešiem ir prāvas potences, lai jaunā paaudze kļūtu daudz uzņēmīgāka. Mūsu nelaime taču tā, ka divdesmitais gadsimts ar kariem un okupācijām mērķtiecīgi iznīdējis to nācijas daļu, kura zināja, spēja un darīja.Izskatās pēc latviešu apņirgšanasIzgadījies tā, ka vairāk bažījamies par vietējo pašvaldību vēlēšanām, mazāk pievēršam uzmanību Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanām. Bet partiju piedāvājumi dara bažīgus visus, kam rūp Latvijas vieta Eiropas kopībā.Grūti atrast citu piemēru, kad Briselē valsti pārstāvētu pret mītnes zemi naidīgi noskaņots deputāts. Latvijai tāda līdz šim bijusi rūdītā interfrontiste Ždanoka. Un Briselē vismaz diviem citiem deputātiem – Kristovskim un Vaiderei – visu enerģiju vajadzēja veltīt tam, lai neitralizētu Ždanokas izperinātās nelietības.Kas tiek piedāvāts jaunajam deputātu sastāvam? Vispirms jau minama PCTVL, kas piedāvā ne tikai Ždanoku, bet arī kādu itāliskas izcelsmes krievvalodīgu dīvaini Kjēzu, kura prāta spējas apšaubījis viedais publicists Franks Gordons. Šāda Plinera un Ždanokas izvēle uzskatāma par klaju paņirgāšanos par latviešu tautu.Ne mazāk izaicinoši rīkojas Saskaņas centrs, kurš sava saraksta pirmajā vietā virza Alfrēdu Rubiku. Manuprāt, mums labi zināmais ortodoksālais marksists Briselē varbūt būtu mazāka nelaime par Ždanoku, vismaz Rubika intelekta spējas un saimnieciskais vēriens atzīstams par nozīmīgu argumentu, bet SC viltīgā izvēle tāpat uzskatāma par izņirgāšanos par visiem tiem, kas Tautas frontē cīnījās par Latvijas neatkarību, kas sala pie barikāžu ugunskuriem. Bet SC vispār gatavojas sagrābt varu Latvijā, par Rīgas pilsētas galvu bīdot Ušakovu (manuprāt, patiesībā tas būtu Dolgopolovs), bet pats Urbanovičs jau krietnu laiku tīko pēc premjera krēsla. Un kamēr Urbanovičam nebūs dota iespēja sabiedrībai parādīt savu patieso seju, tikmēr ne mazums lētticīgo būs gatavi uzgavilēt jebkuram “saskaņietim”.Tikmēr latviskās partijas ir sašķēlušās līdz bezjēdzīgumam, un politiski sašķeltu tautu visvieglāk paverdzināt.Krievijas ērglim divas galvasTās ērgļa galvas ir pavisam reālas: Putins raugās vairāk uz Austrumiem, kamēr Medvedevs vismaz cenšas būt Rietumu mentalitātei pietuvināts. Mazliet neparastā rakursā šī divgalvainība parādās varas vertikāles īstenojumos, jo nupat prezidenta ieceltie gubernatori, nejuzdami viena varas centra, sākuši sevi iztēloties par īstajiem patvaldniekiem sev atvēlētajā teritorijā. Nu jau trešais gadījums, kad, piedaloties neatļautās medībās, ar helikopteriem nositas augsta ranga varasvīri, šoreiz kārtējais gubernators.Reģionu līmeņa ierēdņu domāšana aizvien palikusi padomiska, par to liecina nesenā prezidenta vizīte Kirovas apgabalā, kur žurnālisti slepenībā turēto Medvedeva maršrutu uzzināja pēc svaigi uzklātā asfalta.Tikmēr nepieredzētus mērogus ieguvis skandāls, kam sākums bija kāda milicijas majora šaudīšanās veikalā, turklāt ar nereģistrētu ieroci. Neskatoties uz upuriem un ievainotajiem, neskatoties uz faktu, ka milicis veselu nedēļu pļēgurojis, atradās priekšnieki, kuri slepkavu aizstāvēja. Bet šis notikums presē izraisījis veselu publikāciju sēriju, kur minēti desmitiem līdzīgu gadījumu, kas pat impēristam Prohanovam deva iemeslu šausmināties par milicijas un visādu “specnažu” visatļautību un atklātu bandītismu. Organizētā noziedzība neesot tik bīstama, jo šajās aprindās valda zināms ētikas kodekss, ko nedrīkst pārkāpt, toties miliču izspiedēju un varmāku bandas pārkāpjot visas saprāta robežas.Krievijā milicija iedzīvotājus neaizstāv, Krievijā 90 procenti miliču nodarbojas ar pašapgādi, un ir simtiem gadījumu, kad tiek notiesāti pavisam godīgi cilvēki, kuri atļāvušies varas struktūrām patraucēt viņu “biznesā”.Bēdīgi, ka līdzīgi gadījumi, kaut pareti, novēroti arī Latvijā. Un sēž cietumā Ventspils puiši, kuriem inkriminēja pašu toreizējo policistu veiktu noziegumu.
