Atceroties neseno ceļojumu pa Spāniju un Franciju, trikātietis Aivars Grinbergs piesauc angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma atziņu no grāmatas “Trīs vīri laivā”.“Mums ir vajadzīga atpūta un pārmaiņas. Smadzeņu pārslodze ir izsaukusi visa organisma sabrukumu. Vietas maiņa un iespēja neko nedomāt atjaunos mūsu garīgo līdzsvaru.”Viņi bija nevis trīs un laivā, bet četri un uz velosipēdiem. Banku sfērā strādājošie rīdzinieki Aivars Taurenis (mazās grupiņas vadītājs, kasieris un šefpavārs) un Uvis Zemītis, vēl viens “banku vīrs” ogrēnietis Artūrs Upenieks un Aivars Grinbergs 16 dienas (no 25. aprīļa līdz 10. maijam) mina pedāļus pa dienvidzemju kalniem un Vidusjūras piekrastes ceļiem. Ar velosipēdu viņi nobrauca 1335 kilometrus, no tiem Spānijā – 280, bet Francijā – 1055.“Esam pārbaudīti džeki, kuri līdzi ved visu braucienā nepieciešamo iedzīvi, pacieš grūto un vienveidīgo ikdienu un neuzdod grupas vadītājam muļķīgus jautājumus, piemēram, kad būs veikals?” smaida Aivars.Ar riteni pa Pirmās formulas trasiŠī kompānija teju pudu sāls apēdusi jau iepriekš, ar velosipēdiem aizpērn izbraukājot Ālandu salas gandrīz tūkstoš kilometru garumā, bet pērn ceļojot pa Sardīnijas un Korsikas salām un Toskānu. Toreiz nobraukts precīzi tikpat garš maršruts, kā šogad – 1335 kilometri.Aivars aprēķinājis, ka šā pavasara ceļojums viņam izmaksāja aptuveni 400 latu. Šajā summā ierēķināta aviobiļete gan cilvēkam, gan velosipēdam (kopā 212 lati). Pārtikai, nakšņošanai kempingā pašu uzceltā teltī un citiem ikdienišķajiem izdevumiem izdoti 188 lati.Pretī iegūtas ilgi neaizmirstamas emocijas. Ar divriteni pārvarēti Pireneji Spānijā un Alpi Francijā, un ceļā redzēts daudz: skaisti kalni, jūra, šarmantas Francijas mazpilsētas ar pilīm un cietokšņiem, senu celtņu drupas, iespaidīgi tilti un akvadukti un Vidusjūras “pērles” Kannas, Nica, Antibas, Monako. Monako ceļotāji ar velosipēdiem izbrauca daļu no Pirmās formulas trases, kas ved pa ielām, un piestāja pie Montekarlo kazino, kura apmeklētāji uz viņiem noraudzījās ar izbrīnu. Pie spēļu nama parasti piebrauc ar lepnām automašīnām, nevis ar divriteni.Visiem tas nav pa spēkamAivars jau agrāk bijis gan Spānijā, gan Francijā, taču tie bija ceļojumi ar tūristu autobusu. Braucot ar velosipēdu, rodas pavisam citas, daudz iespaidīgākas izjūtas.“Visu var redzēt tuvāk. Var nokļūt tur, kur nevar piebraukt ar automašīnu. Pie viena tas bija treniņš svaigā gaisā labā kompānijā,” ir apmierināts trikātietis.Viņš gan piebilst, ka šāds ceļojums prasa fizisku rūdījumu. Gribētāju braukt līdzi būtu gana daudz, taču ne visi izturētu uzbraucienus stāvajās kalnu nogāzēs, it īpaši Francijas Alpos. Katru dienu velosipēdisti nobrauca vidēji 95 kilometrus pārsvarā kalnainā apvidū. Augstāko virsotni – 1270 metru virs jūras līmeņa – viņi pieveica Verdonas kanjonā. Aivars ir rūdīts sporta veterāns, taču tik un tā šim ceļojumam viņš sāka gatavoties jau ziemā, kad noslēpoja pavisam 1800 kilometru. Arī pavasarī trikātietis regulāri katru dienu brauca ar velosipēdu. “Sagatavojies biju labi. Šoreiz braukt bija viegli, ne tā kā pagājušajā gadā Korsikā, Sardīnijā un Toskānā, kur kalni bija stāvāki un laiks bija karstāks.”Viesnīcas vietā – teltsCeļojumu pa Spāniju un Franciju velosipēdisti uzsāka Spānijas pilsētā Barselonā, kuras simbols ir slavenā arhitekta Antonio Gaudi ēkas. Aivars no tām īpaši izceļ katedrāli Sagrada Familia. Joprojām nepabeigtā celtne ir Gaudi arhitektūras stila kulminācija, un daudzi uzskata, ka to arī nevajag pabeigt, atstājot kā pieminekli arhitektūras ģēnijam.Kaut arī ceļotāju mērķis nebija muzeju apskate, tomēr Figeresas pilsētā Spānijā viņi nevarēja pabraukt garām gleznotāja Salvadora Dali teātrim – muzejam. “Vienreizēji un iespaidīgi!” par tur redzēto jūsmo Aivars. No Barselonas velosipēdisti devās Pireneju kalnu virzienā. Nakšņoja kempingos, kur par telts vietu četriem cilvēkiem jāmaksā no 16 līdz 24 eiro (lētās cenas skaidrojamas ar to, ka tūrisma sezona vēl nebija sākusies), vai arī cēla telti pašu noskatītās vietās, kuras gan bija grūti atrast. Kādu vakaru noderējusi pat vecas, pamestas muižas apkārtne, neraugoties uz lielajām gliemežu kolonijām tuvumā.Savukārt jau ceļojuma noslēgumā, kad ceļotāji iekārtojās nakšņošanai Vidusjūras krastā un priecājās par skaisto saulrietu, pusnaktī idille pārvērtās par murgu. Gulēt neesot sanācis līdz pat rītam. Kaimiņos uzradās trokšņaina melnādaino kompānija, kurināja ugunskuru un līksmoja gandrīz līdz saullēktam. Tikko viņi aizgāja, tā atnāca makšķernieki, arī kurināja ugunskuru un prasīja uzsmēķēt.Aivars gan piebilst, ka tā ir tikai sīka neērtību epizode, jo kopumā ceļojums pagāja bez starpgadījumiem. Arī velosipēdi izturēja lielo slodzi. Atgadījās vien dažas salīdzinoši sīkas tehniskas ķibeles. Vienam velosipēdam nolūza bagāžnieks, citam uz ērkšķa tika pārdurta riepa, bet Aivara braucamajam izļodzījās spieķi. Ceļotāji galvenokārt pārvietojās pa ceļiem ar mazu satiksmi un veloceliņiem. Kopumā Aivars vērtē Spāniju un Franciju kā velotūristiem draudzīgu zemi. Autovadītāji respektē riteņbraucējus, kuru tur ir daudz, – gan sportisti, kuri trenējas, gan tūristi ar somām uz bagāžniekiem.Pārvar Verdonas kanjonuNo ceļojuma Aivaram visvairāk atmiņā palikusi Verdonas aiza un Santakrusas ezers. Lielais Verdonas kanjons un aiza ir viens no iespaidīgākajiem dabas objektiem Eiropā. Upe, lauzdama sev ceļu, klintīs izgrauzusi aptuveni 600 metrus dziļu aizu. Braukt pa Verdonas kanjonu bijis visgrūtāk. “Augstākā virsotne, kurā uzbraucām, atradās 1270 metru virs jūras līmeņa,” stāsta ceļotājs. “Ceļš te veda kalnā aptuveni piecus kilometrus, te lejā pa serpentīnu ar līdz 50 kilometru lielu ātrumu stundā. Un tā visu laiku, kamēr tikām laukā no kanjona. Tas bija iespaidīgi!”Savukārt dārgāko pirkumu ceļojuma laikā latvieši atļāvās Arlas pilsētā Francijā, kur kādu brīdi dzīvoja slavenais gleznotājs Vinsents van Gogs. “Nakts kafejnīca Arlā” – tā saucas viens no viņa slavenajiem darbiem, kuru mākslinieks gleznoja 1888. gadā.Arlā van Goga kafejnīcā pasēdēja arī Aivars ar ceļabiedriem un nopirka glāzi alus (0,5 litrus), kas katram izmaksāja 5,5 eiro.
