Nobeigums. Sasildīšanās nolūkā malkojam arī viskiju. Stiprs dzēriens! Pēc tāda malka vīns šķiet īsta sula.
(Nobeigums)
Sasildīšanās nolūkā malkojam arī viskiju. Stiprs dzēriens! Pēc tāda malka vīns šķiet īsta sula.
24. jūlijs
Sākusies Eiropeādes pēdējā diena ar diviem galvenajiem pasākumiem — gājienu un festivāla noslēguma koncertu. Tūlīt pēc brokastīm pošamies svētku gājienam, kurš sākas pulksten desmitos.
Kempēras iedzīvotājus un viesus īpaši priecē visu svētku dalībnieku gājiens, kad katram dalībniekam var veltīt sveicienus un smaidus, iemūžināt fotogrāfijās un filmā. Tas vijas cauri vecpilsētai, garām Sv. Korantēna katedrālei, pāri Odetas upei (kuru noturam par kanālu), un tā kopgarums ir 2,5 km. Desmit latviešu deju grupu iet cita aiz citas, tāpēc vesela kvartāla garumā skan tikai latviešu dziesmas un mūzika. Lai iešana būtu jautrāka un skatītājiem interesantāka, uzdejojam kādas latviešu tautas dejas soli.
Gājiena laikā varam vērot gan pilsētiņas ielas, kas jau pirmajā mirklī šķita esam jaukas — nesalīdzināmi tīras, netrūkst ziedu kompozīciju pie namiem, uz tiltiņiem utt., gan bezgala laipnos bretoņiešus.
Pēc gājiena ielas malā ieturam pusdienas un dodamies uz savu mītni, lai kārtotu čemodānus mājupceļam. Varam jau palikt vēl vienu nakti Kempērā, taču mums priekšā vēl tāls ceļš. Pārcilājam salasītos gliemežvākus, nobrīnāmies par smagajām ceļasomām, kuras šurpbraucot bija vieglākas, un četros pēcpusdienā mājam atvadas savām mājvietām.
Pirms pieciem ierodamies pilsētas stadionā, kurā noskatāmies festivāla noslēguma koncertu. To atkal atklāj latviešu deju grupas ar deju “Ačkups”. Piecas minūtes pār Kempēras stadionu plīvo Latvijas karogi.
Koncerta laikā te līst lietus, te spīd saule. Tik vien spējam, kā vilkt laukā lietussargus un plēves apmetņus.
Latviešu deju grupas katrai Eiropeādei sagatavo jaunu programmu. Taču ir valstis, kuras gadu no gada rāda vienu un to pašu priekšnesumu.
Zināms, ka nākamā — 43. Eiropeāde atkal notiks Spānijas pilsētā Zamorā. Uz turieni visi festivāla dalībnieki devās 2001. gadā.
Eiropeādes rituālam esam atdevušies, nu varam braukt mājup. Ar asarām acīs šķiramies no brīnišķīgā gida Džuliana. Viņš atvadoties uz vaiga noskūpsta katru mūsu grupas sievieti, bet vīriešiem paspiež roku. Tagad zinām, ka kaut kur tālā Kempērā ir kāds cilvēks, kurš šad tad mūs noteikti atceras. Džulians piecas dienas dzīvoja kopā ar mums, piedalījās vairākās vakarēšanās, bija ļoti uzmanīgs un izpalīdzīgs. Liels paldies viņam par mums veltīto laiku!
Vakars paiet nemanot, autobusā kavējoties atmiņās par Eiropeādi, satiktiem cilvēkiem un domās par priekšā esošo ceļojumu. Jāpārvar vēl neskaitāmi kilometri, jāizbrauc vairākas valstis un jāiepazīst dažas pilsētas.
25. jūlijs
Visa garā nakts pagājusi autobusā un brokastis ieturam vēl Francijas teritorijā. Līdz Ženēvai atlikuši apmēram 200 km.
Skatoties pa autobusa logu, gar acīm aizslīd saulespuķu lauki, it kā saķemmētas pļavas. No ainavas dvesmo milzīgs miers un harmonija. Apkārtne neizceļas ar pārspīlētu tīrību, bet šķiet tik dabiska un harmoniska, un tai piemīt sava burvība. Un ir tik jauki uz brīdi atrasties tam visam pa vidu — vērot ainavas pa autobusa logu, ceļot no vietas uz vietu — prom no ikdienas.
Ap pusdienas laiku ieraugām Alpus, līdz ar to parādās pirmie tuneļi. Gan kailās klintis, gan kokiem apaugušās virsotnes vareni paceļas pār apkārtni. Starp augstajām virsotnēm saskatāmas arī zaļas ielejas. Augstās kalnu grēdas mūsdienās vairs nav šķērslis satiksmei. Kalnos izbūvēti autoceļi un dzelzceļi, simtiem tiltu un viaduktu.
Pēc diviem pēcpusdienā iebraucam Šveicē. Tūlīt jau klāt arī Ženēva — pilsēta, kurā savas pārstāvniecības izvietojušas ap 200 dažādu starptautisku organizāciju, arī ANO. Ženēvā notiek starptautiski kongresi, izstādes, gadatirgi, festivāli. Tā atrodas tāda paša nosaukuma ezera krastā, kurš ir devītais lielākais ezers Eiropā.
Pilsēta ar savdabīgo, vairākus desmitus metru augsto strūklaku paliek aiz muguras, mēs dodamies uz kempinga vietu ezera krastā. Zied magnolijas, aug dažādi svešzemju koki, tālumā, zilas dūmakas ieskauti, paceļas Alpu virsotnes. No šejienes nav tālu arī augstākā Alpu virsotne Monblāns (4807 m vjl.).
Pievakarē mūsu telšu pilsētiņa jau gatava. Nedaudz iepazīstam apkārtni un dodamies peldēties. Ezerā jābrien uzmanīgi, jo krasts ir ļoti slidens un akmeņains. Līdz ar mums peldas pīles un gulbji.
Kad satumst, kempinga dārza kamīnā iekuram uguni un baudām vakara mieru. Pārējie kempinga iemītnieki ir laipni un smaidīgi. Vecāks ženēvietis spēlē flautu.
Noguruši pēc garā brauciena, pie miera dodamies agrāk.
26. jūlijs
Rīta agrumā gar Ženēvas ezeru braucam tālāk. Ceļš vijas gar Lozannu, Berni, līdz mūs sagaida lielākā Šveices pilsēta Cīrihe, kurā dzīvo 370 000 iedzīvotāji. Cīrihe rakstos pirmo reizi minēta 929. gadā un 19. gs. otrajā pusē tā kļuva par ievērojamu banku centru. “Naudīgāko” Cīrihes ielu tā arī sauc — Bankofstrase. Bankas un naudas glabātavas atrodas zem ielām.
Cīrihe ir arī biržu, mākslinieku un bohēmas pilsēta. Pulksteņu muzejā var apskatīt dažādos Šveices pulksteņus: no paša plānākā mini pulksteņa, kurš ir tikai 1,2 milimetrus biezs, līdz dārgākajam pasaulē — ar briljantiem rokassprādzē. Simboliski, ka pilsētā ir lielākais torņa pulkstenis Eiropā — 7,8 metri diametrā.
Samaksājot sešus eiro, Cīrihi iespējams apskatīt no panorāmas rata. Tūristiem piedāvā arī jauku izbraucienu pa Cīrihes ezeru. Vairākus labumus, ko dod šī pilsēta, nespējam baudīt, jo atvēlētais laiks — viena stunda paiet nemanot.
Šveice ir sapnis ceļotājiem visā pasaulē. Ik kilometrs ir pati dabas pilnība.
Šodien ekskursiju plānā iznāk skatīt vairākus ezerus — Ženēvas, Cīrihes un Bodenezers, kas atrodas uz robežas starp trim valstīm: Šveici, Vāciju un Austriju.
Bodenezera Vācijas daļā pa tiltu dodamies uz Puķu salu, kurā divas stundas sajūsmināmies par brīnišķīgajiem dārziem, puķu dobēm un krūmu skulptūrām. Neticami, ka to visu veidojusi cilvēka roka!
Iespējams nofotografēties pie puķu pāva un ziedu pīlītēm. Pie pils guļ liels krūmu rūķis. Tā iekšpusē ir vesels dārzs.
Guvuši jaukus iespaidus, atgriežamies autobusā.
Nākamā kempinga vieta ir neplānota, to sameklējam netālu no Minhenes Ammera ezera krastā. Mūs sagaida atsaucīgs administrators, kurš ļauj apmesties kempingā. Drošības dēļ viņš pajautā mūsu pases, kuras pārbaudījis atdod atpakaļ. Visā Eiropā, it sevišķi Parīzes metro, jūtam nelielu modrību. Tas traģisko notikumu dēļ Anglijā.
Kempings ir ļoti jauks ar plašu telšu vietu, zaļu zālīti un modernu sanitāro mezglu. Ir iespējams izmantot virtuvi, kurā vārām ūdeni, lai pagatavotu vakariņas. Ēdienkarte ceļojuma laikā gandrīz nemainīga: desa, siers, maize, nedaudz konservi, ātri pagatavojamās zupas, sausā kartupeļu putra ar sautētas cūkgaļas konserviem, tomāti un gurķi. Saldajā ēdienā sevi palutinām ar šokolādes sviestu un galetēm, kā arī Mārītes līdzdoto medu. Šovakar ēdienkartē kartupeļu biezenis ar sautētu cūkgaļu un dārzeņu salātiem. Skan jauki.
Administrators apstaigā teltis, novēlot labunakti. Šo mieru pārtrauc vienīgi baznīcas zvani, kas skan ik pēc 20 minūtēm, un netālu esošais dzelzceļš.
27. jūlijs
No rīta ceļamies agri. Daži no teltīm laukā lien drebinādamies, jo nakts bija vēsa. Kā nekā — ezers tuvumā. Nolēmuši brokastot autobusā, dodamies tālāk.
Pusdienlaikā klāt nākamā valsts Čehija. Radio skan čehu valoda, un Francija nu jau ir atmiņas. Laikam vakarā viesnīcā būs jāuzrīko nostalģisks pasākums ar franču vīnu un šampanieti, kas ceļa somā paglabāts.
Pēcpusdienā sveicinām Prāgu — simts torņu un “Zelta pilsētu” Vltavas upes krastos. Kamēr vēl riņķojam pa pilsētu, meklējot stāvvietu autobusam, nokļūstam tuvu vecpilsētai. Te nu atkal pretī vēdī vēstures elpa. Cilvēku gan šeit mudžēt mudž. Atrast piemērotu novietni autobusam, šķiet, nebūs iespējams, tāpēc ar šoferiem vienojamies, ka kāpsim laukā un pēc divarpus stundām atkal tiksimies noteiktā vietā, lai brauktu projām.
Vispirms dodamies uz Kārļa tiltu, kuru rotā 30 baroka skulptūras. Burzmā gan paspējam iedomāties vēlēšanos, taču ar tām jābūt uzmanīgam. Vēlēšanās piepildās, taču ne uzreiz, paiet vismaz pāris gadu, un tad varbūt tā vairs nav tik būtiska. Vislabāk vēlēties, lai mēs šeit atgrieztos vēl un vēl.
Vecpilsētas laukumā klausāmies slaveno astronomisko Rātsnama pulksteni, tad dodamies uz grandiozo Svētā Vita katedrāli un Zelta ieliņu, kurā savulaik strādājuši alķīmiķi un zeltkaļi. Dodoties uz katedrāli, paveras jauka panorāma uz vecpilsētu. Atvēlētais laiks beidzies un raitā solī atgriežamies pieturvietā.
Prāga ir tik liela un dažāda, ka katrs atradīs šeit to, ko meklē! Mūs apbur tās brīvais gars, šaurās un līkumotās ieliņas, ielu muzikanti, mākslinieki un, protams, daudzveidīgā arhitektūra.
Vakarā jau esam Polijā. Pa tumsu braucam garām jaukajai pilsētiņai Karpačai, kura atrodas Sudetu kalnu pakājē. Aiz autobusa loga tumsā kalni slejas vareni pār apkārtni un nemaz neizskatās sliktāk par Alpiem. Vēl jāsameklē pilsēta Legņica, lai nakšņotu viesnīcā. Viesnīcas numuriņi ir ļoti ērti un mājīgi. Noskalojam putekļus, jo šī diena bija neparasti saulaina un silta.
Ja tā padomā, šodien tāda izklaide vien būs sanākusi — nekāda lielā staigāšana nebija, arī kultūras pieminekļu nebija tik daudz, lai acis justos sagurušas no skaisto elementu medībām. Izdevās sevi palutināt gan ar čehu alu, gan papriecāties par šejienes dabas pārsteigumiem. Atliek vien secināt, ka šodiena bija veiksmīga.
28. jūlijs
Brokastojam pie bagātīgi klāta zviedru galda. Pēc mūsu nabadzīgās ēdienkartes brokastis šķiet karaliskas.
Pulksten desmitos dodamies karstajā ceļā mājup. Saule, kuras tik ļoti pietrūka Francijas pludmalēs, tagad it dāsni silda apkārtni. Jau ievērojām, ka vēl nekad neesam šķēršojuši Polijas teritoriju, kad nelītu lietus. Vai arī šodien, kad pie debesīm nav neviena mākonīša, tiešām līs? Nelielu lietutiņu sagaidām tikai pusseptiņos vakarā, taču tas neatvēsina.
Gatis paspējis ievērot — jo tuvāk mājām, jo ceļi šaurāki.
Jau krēslo, bet debesis paliek skaidras. Lēni braucam cauri Varšavai un vērojam saulrieta rotaļas Vislas ūdeņos.
Vienpadsmitos vakarā izskan prognoze — līdz Polijas – Lietuvas robežai pusotra stunda. Autobusā neviens neguļ, jo vēlme atgriezties mājās laikam ir pārāk liela, lai ļautos miegam.
Pirms diviem naktī esam pie robežas. Pagriežot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, ir jau trīs.
No rīta septiņos mūs sveicina latviešu robežsargs: “Labrīt. Latvijas robežsardze. Pasu pārbaude.” Klāt mājas! Deviņos Ķekavā atsveicināmies no saviem ceļabiedriem, vēlāk Smiltenē atvadāmies no Andras, Uģa un Jāņa. Mūsu 7000 kilometru garais ceļojums ir galā.
Ekskursijas beigās gribas piekrist Mārim Čaklajam: “Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Īstenībā nevienu ceļojumu nevar ne aprakstīt, ne nofotografēt, ne uzfilmēt. Jo viss notiek vienlaikus — ap tevi, virs tevis, zem tevis un beigās arī tevī.
Par barucienu uz 42. Eiropeādi deju kopa “Abuls” dejotāji saka paldies saviem sponsoriem: SIA “Līvena aptieka”, Valkas rajona padomei, SIA “Sabiedrība “Rona””, SIA “Abula” Brenguļos un A/S “Beverīna”.
