Trīs bērnu māmiņas Sandras Kozlovskas vaļasprieks vairāk nekā divdesmit gadus ir ziedi. Ik gadu pavasarī un vasarā viņas dārzā uzplaukst daudz košu un smaržojošu puķu. Sākotnēji tas bija pašu priekam. Kādu dienu viņa saprata, ka ar ziediem var arī nopelnīt. Kopš tā laika smilteniete kopā ar vīru Valdi vasarā tirgo ziedus kapu svētkos. Ienākumus visbiežāk izlieto ekskursijās pa dzimteni, teātra un koncerta apmeklējumam. Tas viņai sagādā patiesu prieku.Jau vairākus gadus Sandru sajūsmina zaļās vardītes. Bet ne tās, kas dīķos kurkst. Smilteniete kolekcionē suvenīrus, mīkstās mantas un vēl dažādus citus priekšmetus ar vardes simboliku. Kolekcionēšana aizsākusies pavisam nejauši.Jubilejās pārsteidz ar vardītēmPirms vairākiem gadiem Sandras vīrs stāstījis jokus par vardēm, kas gan sasmīdināja sievieti, gan nokaitināja. Tad vārdadienā viņš sievai uzdāvinājis ziedus ar dekorāciju – vardīti. Kopš tā laika ģimenē visi par to vien runāja. Tuvākie cilvēki jubilejās sāka dāvināt vardes – keramikas izstrādājumus, grāmatas un suvenīrus. Tagad jau Sandra zina, ja būs jubileja, būs arī vardes. Svētkos draudzene katru gadu pārsteidz – ierodas ar lielu puķupodu vardes formā. Pārsteiguma sajūta vienalga ir, jo visi kolekcijas priekšmeti atšķiras. “Pirmo gadu pati iegāju azartā, jo biju pārņemta ar vardīšu krāšanu. Kā gāju veikalā, tā viņas mani uzrunāja. Ir pat veikals, kurā pārdevēja pati atliek man šīs zaļās lietiņas kolekcijai. Zvana un saka – nāc pakaļ, es atliku kaut ko priekš tevis,” stāsta sieviete.Gluži katrai no kolekcionētajām lietām nav sava stāsta. Tomēr viena vardīte ir īpašī mīļa. “Kad gulēju slimnīcā un gaidīju operāciju, ciemos atbrauca meita Zanda ar mazmeitiņu Elisu. Mazmeita uzdāvināja stikla vardes figūru un teica – tas tev, omīt, lai ātrāk tiec mājās. Tas bija dikti aizkustinoši,” atklāj S. Kozlovska. Tagad smilteniete pati vairs neaizraujas ar šo lietu iegādāšanos veikalā, jo istabā ir tik zaļi kā varžu dīķī. Plaukti un skapīšu virsmas pilnas ar mazākām un lielākām vardītēm. Interesanti, ka patlaban tām pievērsusies sievietes mamma. Viņa gan tās nekrāj, bet papildina meitas kolekciju. Šī kolekcija Sandrā vairo dzīvesprieku, jo, palūkojoties uz tām, viņa atminas skaistus, jautrus un emocijām bagātus brīžus.Atnākot no darba un brīvdienās smilteniete lielāko daļu laika pavada piemājas dārzā, kur darba netrūkst. Varētu pat teikt – puķu dārzā, jo tās ir it visur. Ziedi sagādā prieku un dod iespēju lielākam dzīvespriekam. Vasarā, tās pārdodot kapu svētkos, trīs bērnu māmiņa sev un ģimenei nopelna skaistus laimes mirkļus. Par šo darbu viņa nesūrojas, jo tas atnes iespēju ar ģimeni un draugiem pabūt ārpus mājām. Katru vasaru ir jādodas vismaz vienā kārtīgā ekskursijā pa Latviju. Neko ekstra sievietei nevajag. Tieši vienkāršība ir tas, kas pietrūkst daudziem.Par puķēm – žigulisLiels palīgs dārza darbos un vaļaspriekā, kas gadu gaitā pārtapa par mazo biznesu, ir vīrs Valdis. Ravēšanas darbus vīrietis atstāj sievas ziņā, bet pats laista puķes un nostiprina tās ar striķiem. “Sākumā, kad puķes audzējām savam priekam, vīrs izgatavoja metāla vāzes un pārdeva. Pēc tam nolēmām, ka jāpārdod arī ziedi. Tolaik vēl par ietirgoto naudu iegādājāmies pirmo žiguli,” smaidot stāsta Sandra. Viņa piebilst, ka vienmēr noliek naudu arī kādai ekskursijai. “To budžetā iekļauju obligāti. Vēl tagad atceros, cik pagājušajā gadā ar draudzenēm bijām feinā ekskursijā uz Kuldīgu. Atmiņas jau paliek mūžīgi. Tos jaukos mirkļus man neviens neatņems. Jā, ikdiena ne vienmēr ir viegla un skaista. Bet nevajag sūroties, jāatrod veids, kā to padarīt skaistāku, pa reizei sevi palutinot. Mums, sievietēm, ir jāļaujas ķert skaistos mirkļus. Tam nebūt nav jābūt kaut kam dārgam vai ekskluzīvam. Pietiek ar mazumiņu, ja vien tas nāk no sirds,” noteic S. Kozlovska.
