Mēs katrs esam individuāla personība, taču dziļākajā būtībā – parasts cilvēks – jūtu un emociju pārņemts. Lai sajustos pilnvērtīgi, ir nepieciešams stūrītis, kur esam gaidīti, mīlēti un aprūpēti. Mājas ir viena vieta, kur alkstam nokļūt. Taču vienmēr sirdī mīt skola. Otrās mājas, zinību krātuve, jauni draugi un bezrūpīgas atmiņas ir tas, kas paliek pēc bērnības. Lai kas varētu sākties, ir jābeidzas vecajam. Kad pabeidzu 4. klasi, pienāca svarīgais mirklis spert nedrošus soļus lielo pasaulē. Es ierados Smiltenes ģimnāzijā un apstulbu no cilvēku pūļa. Šeit bija skaļi, gaiteņos nācās iemācīties izvairīties no sadursmēm, bet stundās mācīties nopietnāk un apzinīgāk. Ar laiku pierodot pie nerakstītās kārtības, es šo vietu pieņēmu. Skola kļuva par neatņemamu manas dzīves daļiņu, kur nobaudīt kādu gardumu. Kad biju jaunāka un mazāka, tumšie gaiteņi vecajā korpusā uzdzina trīsas, nodeldētie pakāpieni radīja jaunas domas par ēkā izdzīvotajiem likteņiem un smaidiem, un asarām. Es sajutos niecīga kripata, kura atnāca, bet arī aizies. Taču tajā pašā dienā šādas domas izplēnēja un apsīka skolēnu čalās, skolotāju laipnībā un ierastajā dzīves ritmā, kas man pulsēja asinīs. Skola ir intīma vieta. Ikkatrs vēlas to padarīt skaistāku un pacelt tās prestižu citu acīs. Mana skola noteikti ir skaista, majestātiska un gleznainā vietā. Vasarā kvēlošas saules stari sasilda zāli zem kājām, rotaļājas klašu telpu logos un mulsina skolēnu acis. Staltie koki sakļauj savas mezglainās rokas ap ēkas fasādi un tur to vai pasargā. Netālu zaļojošajā bērzu audzē var saskatīt gan zaļo smaragdu, gan ogļmelno, gan sniega nokrāsu. Gar skolas halli lēni slīd nedaudz izsīcis strautiņš. Tas aizrauj sev līdzi kritušās lapas un noder par spoguli mākoņu dejai. Skolai ir trīs daļas. Katra skolas daļa ir celta citā laika posmā, tāpēc var lepoties ar savu stilu. Ikviena ēkas daļa vēsta stāstu par notikumiem, kam ir izgājusi cauri. Mēs katrs esam šī stāsta, burvestības veidotāji. Virpuļojošās lapas ir skolas mestā ēna, putnu dziesma un katrs izteiktais vārds ir skolas mūzika. Par spīti ledaini aukstam lietum vai lēni krītošai sniegpārslai, kas kūst uz jumta kores, skolai ir sava neatkārtojama burvība un miera dvesoša sajūta. Skolā satiekas daudzu stilu pārstāvji. Taču skola nav tā vieta, kur skolēni tiek šķiroti. Visi ir draugi vai paziņas. Šeit sadzīvo dažādi raksturi un savdabīgas personības. Tas ir apbrīnojami, kā ēka spēj tuvināt cilvēkus, kuri citos apstākļos pat nesarunātos. Es arī tieši skolā esmu atradusi cilvēkus, kuri man ir tuvi un nepieciešami. Šeit vienmēr var paļauties uz draudzeņu sniegto roku. Taču skola sniedz ko vairāk par mīļajiem cilvēkiem. Es šeit esmu augusi un pilnveidojusies, laika gaitā iemācījusies cīnīties un mācīties. Katra skola ir izdzīvošanas skola. Visu izsaka, kā vajadzīgās zināšanas tiek pasniegtas.Skola ir galvenās atmiņas pēc tam, kad ieejam nākamajā dzīves posmā. Man šī vieta paliks prātā, lai kur arī ietu un lai ko arī piedzīvotu, jo šī ir mana skola. Šeit veidojas mans stāsts. Tas paliks ierakstīts sienās kā čuksti un kāpnes kā soļi. Es esmu un būšu daļa no Smiltenes ģimnāzijas vēstures. Lelde Pētersone 10.a
Nebaidies no pārmaiņām, baidies no dīkstāves – šie vārdi man asociējas ar Smiltenes ģimnāziju. Šī skola ir pilna ar jauniem izaicinājumiem, draudzīgiem skolēniem, atsaucīgiem skolotājiem. Bet vissvarīgākais – šeit jūtu patīkamu kopības sajūtu.Smiltenes ģimnāziju par savu skolu saucu pusotru gadu. 9. klasē bieži domāju par to, kā iejutīšos citā skolā. Mēdzu pat raudāt no uztraukuma par to, ka nezināju, kas mani sagaida jaunajā skolā. Dienā, kad atbraucu uz Atvērto durvju dienu, sapratu, ka tieši Smiltenes ģimnāzija būs tā skola, ko turpmākos trīs gadus saukšu par savu skolu. Šī skola rada ļoti labu pirmo iespaidu, manuprāt, vienaldzīgs nespēj palikt neviens. Atmiņā ataust smaidīgās sejas, laipnie cilvēki, kad pirmo reizi ienācu pa šīm durvīm. Varu droši apgalvot, ka šajā skolā ir vislabākā enerģija. Dzīvoju 60 kilometru no Smiltenes, daudzi brīnās, ka mācos tieši šeit, bet tad atbildu, ka šī ir vislabākā vieta, kur mācīties. Šī nav tipiska pilsētas skola. Dažkārt ar vārdiem „pilsētas skola” saprot, ka visiem par visu ir vienalga, taču tā nebūt nav. Tas darbs, kas tiek ielikts, lai šeit būtu tik mājīgi, ir apbrīnojams. Mana klase un audzinātājs. Šos divus vārdus sakot un par to iedomājoties, gribas no sirds pasmaidīt. Šo nepilno divu gadu laikā esmu ieguvusi daudz patiesu draugu. Nebiju gaidījusi, ka klasesbiedri būs tik nesavtīgi un komunikabli. Atļaušos teikt, ka pieņemtais stereotips par to, ka c klases ir visdraudzīgākās, ir patiess. Skatos uz saviem klasesbiedriem un saprotu, ka katrs esam tik atšķirīgi, bet tajā pašā laikā ir kaut kas tāds, kas mūs vieno. Zinu, būt tā līdz galam piederīgam, ir katra paša ziņā. Piederības sajūtu šai skolai radīja arī tas laiks, tas pusgads, kad dzīvoju ģimnāzijas internātā. Tie trīsdesmit cilvēki, kas tur dzīvoja kopā ar mani, bija mana otrā ģimene. Iespējams, tieši laiks, ko pavadīju šeit, iedrošināja mani vēl vairāk, jo sapratu, ka neesmu vienīgā, kas atnākusi uz pilnīgi citu vietu. Viss, protams, mainās, taču sajūtas paliek un vēl aizvien ir tā sajūta, ka esmu piederīga arī tur.Katru dienu uzzinu ko jaunu par šo skolu. Par tās vēsturi, tradīcijām – Aerobikas festivāls, Prezidenta kronēšana, Ģimnāzists un ģimnāziste, Ziemassvētku pasākums. Tie ir mirkļi, kad sanākam kopā, lai parādītu, uz ko katra klase ir spējīga. Un pats jaukākais ir tas, ka nepastāv šis uzspīlētais sacensību gars. Šogad, kad biju Dzejas dienu pasākumā, mani pārņēma tik ļoti pacilājoša sajūta. Uz pasākumu atnāca astoņi cilvēki – piecas skolnieces un trīs skolotājas – taču nebija sajūtas, ka tas ir pasākums, kurā ir skolēni un skolotāji, uz to stundu mēs visas bijām vienādas – cilvēki, kas mīl un lasa dzeju. Un mūs vienoja cilvēks, kurš dzīvo vairs tikai mūsu dvēselēs, Ojārs Vācietis. Šādās reizēs apzinos, ka Smiltenes ģimnāzijas skolotāji ir tik radoši, ka spēj vienkāršas lietas pārvērst par pasākumiem, pēc kuriem ir ko pārdomāt.Varētu domāt, ka piederību skolai rada tikai tas, kas notiek pašā skolā, skolas dzīvē, taču tā nebūt nav. Man patīk ar klasesbiedrenēm kopā kafejnīcā dzert tēju. Bez šādām reizēm taču nevar iztikt, tad ir sajūta, ka visas esam vēl tuvākas. Ar to vēlējos pateikt, ka piederību skolai spējam veidot paši un ar tādu optimismu esmu iesaistījusies skolas dzīvē. Nekas jau nenotiek tāpat vien. Iedomāju par to, ka jau pēc gada un dažiem mēnešiem man būs izlaidums, ka mirklī, kad beigšu šo skolu, man sāksies jauni meklējumi. Bet apzinos, ka šī skola man paliks īpaši mīļa, jo tā neliek man mainīties, varu te izpausties. Ar lepnumu saku, ka Smiltenes ģimnāzija ir mana skola.Karmena Līdumniece, 11. c klase
Latvijā ir ļoti daudz skolu. Katram cilvēkam sava skola ir vismīļākā. Man tā ir Smiltenes ģimnāzija. Šī skola ir ļoti liela mana mūža sastāvdaļa. Sākot no pagātnes, esot tagadnē un būs nākotnē. Ar to saistās daudz skaistu atmiņu un piedzīvojumu. Dzīvoju šai apburošajai skolai blakus kopš dzimšanas. Spēlējoties skolas stadionā, man lielā skolas ēka likās kā pils – drūma, stabila, pilna enerģijas. Vienai bija bail tai tuvoties, izjutu pārāk lielu cieņu pret viņu (es atļaujos uzrunāt skolu kā dzīvu, jo viņa ir mana kaimiņiene), kā jau bērnam, likās, ka māja mani uzrunās, sabiedēs, bet, protams, tā bija tikai iedoma, sapnis. Kad sāku mācīties sākumskolas telpās, es vairs no viņas nebaidījos, dēvēju to par ’’lielo skolu’’. Brīvo laiku aizvadīju baltajos bērzos, kuri ieskauj bērnu pasauli – lielo stadionu. Tieši tur tika satikti pirmie draugi, sastrādātas pirmās nerātnības. Piemēram, izrakājot smilšu bedri, sataisot tajā visādus uzkalniņus un neredzamās bedres. Caur bērziem skrējām un slēpāmies no skeletlauvām, kas it kā mita debesīs. Skeletlauvas patiesībā bija mākoņi, vienā dienā biju ieraudzījusi mākoni, kas līdzinājās lauvas skeletam, un tā šis mīts radās. Nometnē mēs bieži pusdienojām ’’lielajā skolā’’. Atceros pirmo reizi, kad iegāju skolas ēkā, es biju tik ļoti lepna, gāju klusi, aplūkoju visu. Mans sapnis bija piepildījies, es tur biju, un man tas patika, tāds gods. Tagad jau esmu liela, vislielākā šajā skolā, mācos 12. klasē. Varu teikt, liekot roku uz sirds, labāk nekur nevar būt kā tikai Smiltenes ģimnāzijā. Skolotāji ir patiesi un atklāti. Man ir visjaukākā un labākā klase ar tik draudzīgiem un labiem klasesbiedriem, katram tādu novēlētu. Man ir stimuls mācīties katru dienu. Skolotāji ir izpildījuši savu pienākumu, liekot man iemācīties mācīties. Esmu ļoti laimīga šeit. Ar prieku dodos uz skolu. Ak, jā, un mūsu neaizmirstamā klases audzinātāja – Anna! Viņa ir pilna enerģijas, mūsu klases balsts, bez viņas mēs nebūtu tie, kas pašlaik esam.Nākotne ar šo skolu saistīsies vienmēr, jo katru brīvu brīdi iedomāšos par skolas laikiem, par labajām un sliktajām atzīmēm, par jautrajiem un mīļajiem skolotājiem. Zinu, es nevarēšu sagaidīt salidojumus, kad atkal satikšu visus mīļos klasesbiedrus, skolotājus. Manā sirdī vienmēr būs lepnums par to, ka esmu pabeigusi tik labu skolu, tik neatkārtojamu. Un nešaubos, ka arī mani bērni mācīsies šajā skolā, tā jau ir kļuvusi par ģimenes tradīciju.Šī sapņu pils ir katra bērna piepildījums, arī mans. To nevar tā vienkārši aizmirst. Skola ir bērna neizsapņotais sapnis un Smiltenes ģimnāzija ir labākais sapņa piepildījums. Ieva Smildziņa 12.b
Smiltenes ģimnāzija, gan bērzu ieskautā, gan laikā, kad mācījos sākumskolā- ēkā Rīgas ielā, vienmēr ir bijusi Mana skola. Es to uzskatu par vislabāko skolu, kādā būtu varējusi mācīties. Gan skolasbiedri, gan skolotāji ir kļuvuši par tuviem un nozīmīgiem cilvēkiem. Smiltenes ģimnāzija sniedz augsta līmeņa zināšanas un ieliek dažādus pamatus tālākajai patstāvīgajai dzīvei. Manā skolā strādā daudzi ļoti inteliģenti un gudri skolotāji, kuru viedoklis man ir ļoti svarīgs, un es to bieži uzklausu un lieku aiz auss. Arī mūsu skolas skolēnus es vērtēju augstāk nekā citu izglītības iestāžu pārstāvjus savā apkaimē. Es atpazīstu katru seju, ko esmu ievērojusi skolas gaiteņos un, satiekot pēc pāris gadiem uz ielas kādā lielpilsētā, es noteikti smaidot atcerēšos šos cilvēkus. Mācības man vienmēr ir padevušās viegli un bez piepūles, taču nekad neesmu mācījusies ar tādu apņēmību kā šogad. Laikam tāpēc, ka šis ir pēdējais gads un pēdējais brīdis, kad uzlabot un pieslīpēt visu, kas 12 gadu laikā nav padevies un izdevies. Uz skolu es eju ar prieku, jo šeit mācās mana māsa, draugi un strādā arī mana mamma. Savā skolā es vienmēr esmu jutusies droši un patīkami, neskatoties uz dažādiem konfliktiem, kas gadījušies mācību procesa laikā. Ar lielu nepacietību un entuziasmu es gaidu gan eksāmenus, gan izlaidumu. Tās būs ļoti īpašas, taču reizē arī mazliet skumjas sajūtas, kas nekad vairs neatkārtosies. Tradicionāli svinīgie brīži, skaistie tērpi un skolasbiedru smaidi radīs ļoti pacilājošu sajūtu un lepnumu par savu skolu. Šogad man skolu nāksies atstāt, bet es to noteikti atcerēšos ar labām atmiņām un pēc pāris gadiem atgriezīšos klases salidojumā. Dažus cilvēkus, ar kuriem esmu iepazinusies, mācoties Smiltenes ģimnāzijā, es noteikti neaizmirsīšu un labprāt satikšos ar viņiem arī pēc skolas beigšanas. Ar manām apburošajām draudzenēm kopā pavadīti tik daudzi skaisti brīži! Gan neveikli, gan smieklīgi, laimīgi, skumji un pārdroši. Un šajos brīžos man gribas piekrist tiem, kas saka, ka vidusskolas laiks ir skaistākais laiks dzīvē. Arī manā personīgajā dzīvē vidusskolas laiks ir bijis pats košākais un dažādiem notikumiem vispiesātinātākais. Es ceru, ka manas skolas augšupeja būs manāma un skolēniem būs prieks šeit mācīties. Kādreiz es noteikti kopā ar savu ģimeni atbraukšu paskatīties, kā klājas manai skolai – Smiltenes ģimnāzijai – un ar lepnumu varēšu stāstīt, ka šeit kopā ar daudziem tikpat lieliskiem cilvēkiem esmu mācījusies un strādājusi arī es. Evelīna Blaua 12.a
